Brīvais mikrofons: Uz likuma pamata izveidojušās nomas attiecības nav komercdarījums

31. Oktobris 2018 14:44

Uz likuma pamata izveidojušās nomas attiecības nav komercdarījums

Rīgas apgabaltiesa atgriežas pie savas līdz 2017. gada 11. oktobrim pastāvējušas tiesu prakses attiecībā uz noilgumu zemes piespiedu nomas prasībās, secinot, ka uz likuma pamata izveidojušās attiecības nav komercdarījums.

2018. gada 2. oktobra rakstā “Jurista vārdā”[1] norādīju, ka dažādās Latvijas apgabaltiesās ir izveidojusies atšķirīga tiesu prakse Komerclikuma 388. un 406. panta piemērošanā. Kurzemes apgabaltiesa, atsaucoties uz Augstākās tiesas spriedumiem lietās SKC-40/2016, SCK-198/2016 un SKC-349/2016 konsekventi ir atteikusies piemērot komerctiesisko noilgumu likumiskajās zemes piespiedu nomas attiecībās (skat., piem., C30471317, C30435716, C30467417). Latgales apgabaltiesa šo jautājumu skata caur citu prizmu, atzīstot, ka jebkuru noilgumu pārtrauc atgādinājums arī ēkas pārvaldniekam kā dzīvokļu īpašnieku pilnvarniekam, tostarp, prasība tiesā par līguma noslēgšanu, bet nomas maksas piedziņas prasību celšanu pret atsevišķiem dzīvokļu īpašniekiem likums atļauj vien kopš 2015. gada 1. oktobra, secīgi, tiesa ir atzinusi, ka nekāds noilgums nav iestājies, pat padziļināti nevērtējot – vispārējais civiltiesiskais vai komerctiesiskais (skat., piem., C30465817). Vienotas tiesu prakses līdz šim nebija Rīgas apgabaltiesā, kuras atsevišķas kolēģijas taisīja atšķirīgus nolēmumus pat vienā un tajā pašā tiesiskajā attiecībā, dažādi interpretējot piemērojamās tiesību normas, tajā skaitā, Komerclikuma 388. pantu.

Tāpēc par nozīmīgu soli vienotas tiesu prakses veidošanas virzienā ir atzīstams Rīgas apgabaltiesas 2018. gada 26. oktobra spriedums lietā Nr. C31235916, kur tiesa ir nošķīrusi komersanta veikto komercdarbību kopumā no viena konkrēta komercdarījuma noslēgšanas. Šo spriedumu tiesa ir pamatojusi tikai ar tiesību normu interpretāciju, norobežojoties no atsaucēm uz pretrunīgajām tiesību doktrīnas atziņām, secīgi nemēģinot atrisināt doktrinālo strīdu, kas atspoguļots rakstos “Jurista vārdā”,[2] un nepamatojot savu nolēmumu ar atkarīgo tiesu praksi un pat vienoto judikatūru (SKC-40/2016, SCK-198/2016 un SKC-349/2016), tā atgriežoties pie jau iepriekš secinātā, ka pat ne katrs komersanta darījums ir komercdarījums (skat., piem., C30673715).

Likuma “Par tiesu varu” 40. panta trešajā daļā un 33. panta trešās daļas 42) punktā ir nostiprināta apgabaltiesas priekšsēdētāja loma vienotas tiesu prakses veicināšanā. Tāpēc, iespējams, nozīmīgs ir fakts, ka 2018. gada 26. oktobra spriedumu lietā Nr. C31235916 ir taisījusi Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģija tiesas priekšsēdētājas un abu tiesas priekšsēdētājas vietnieču, tai skaitā, Civillietu kolēģijas priekšsēdētājas kā Civillietu kolēģijas referējošās tiesneses, sastāvā.

Tiesību normu piemērotājiem būtiska ir sprieduma 8.2. punktā ietvertā atziņa: “Lai piemērotu Komerclikuma 406. pantā noteikto prasījuma noilguma termiņu nepieciešams konstatēt, ka starp pusēm ir noslēgts komercdarījums un viena no darījuma pusēm ir komersants. Nav šaubu, ka prasītājs ir atzīstams par komersantu un atbilstoši Komercreģistrā reģistrētajiem darbības veidiem nomas pakalpojumu sniegšana ietilpst prasītāja komercdarbībā. Tomēr konkrētajā gadījumā zemes piespiedu nomas attiecības nevar uzskatīt par komercdarījumu Komerclikuma 388. panta izpratnē, jo tās izriet no likuma un līgums starp pusēm nav noslēgts.” Ievērojot minēto, kolēģija ir atzinusi, ka uz pušu tiesiskajām attiecībām nav attiecināms Komerclikuma 406. pantā noteiktais termiņš, bet piemērojams vispārējais Civillikuma 1895. pantā noteiktais noilguma termiņš - 10 gadi.

Zinātnes attīstībā nekas nav tik svarīgs kā pretēju viedokļu paušana, pamatošana un kopsaucēju meklēšana, tā veidojot tiesību doktrīnu. Zinātne ir kolektīva un zinātne ir process – ir nepieciešamas hipotēzes, skaidrojumi, modeļi, teorijas līdz var nonākt pie vienota viedokļa par kādu fenomenu. Minētais pilnā mērā attiecināms gan uz eksaktajām zinātnēm, gan arī sociālajām, tai skaitā – tiesību zinātnēm. Jurista Vārds ir devis iespēju dzimt publiskai diskusijai arī par noilguma institūta piemērošanas jautājumiem piespiedu nomas jautājumos, kur šobrīd atvērto diskusiju ir jāpapildina ar jaunākajām tiesu prakses atziņām.

Pilns sprieduma teksts interesentiem būs pieejams pēc tā spēkā stāšanās portāla manas.tiesas.lv, ECLI:LV:RAT:2018:1026.C31235916.12.S.[3]

Atsauces:

[1] Snipe, A. 2018. Tiesību avotos maldoties: tiesām un tiesību zinātnei izvirzāmās prasības. 02.10.2018. Jurista Vārds. 40 (1046), 25.-31.lpp.

[2] Snipe, A. 2017. Par saistības un prasības noilgumu saistībai, kas radusies uz likuma pamata. 16.09.2017. Jurista Vārds. 40 (994), 23-25.lpp.

Kārkliņš, J. 2018. Noilgums piespiedu nomas attiecībās komerctiesībās. 27.02.2018. Jurista Vārds. 9 (1015), 14-19.lpp.

Snipe, A. 2018. Satversmes tiesas konsekventā cīņa ar Saeimas populismu. 05.06.2018. Jurista Vārds. 23 (1029), 22.-29.lpp.

[3] lasāms arī https://ej.uz/KCL388

patīk

Dalīties Facebook Dalīties X Dalīties Draugiem.lv

drukāt

10 KOMENTĀRI

Toms Dreika

8. Novembris 2018 / 13:30

ATBILDĒT

Diemžēl arī minētajā spriedumā trūkst plašākas motivācijas tiesas secinājumam par konkrēto pozīciju (neapgalvoju, ka citos tā ir plaša, vai, ka īsai rindkopai apakšā nav plašākas analīzes).

No sistēmas viedokļa varētu būt abējādi, līdz ar to KCL 406. un 388. panta interpretācijā ļoti būtiska ir tieši vēsturiskā interpretācijas metode. Ja sistēma pieļauj dažādus risinājumus, īr būtiski saprast, par ko tad likumdevējs politiski izšķīrās. Savukārt, ja likumdevēja griba nav skaidra, nekas cits neatliek kā tiesām lemt pēc savas taisnības apziņas un pārējām interpretācijas metodēm. Līdz ar to pēc būtības jautājums ir par to, vai par šo izšķīrās likumdevējs vai arī to darīs Augtākā tiesa.

Jebkurai no pozīcijām ir pozitīvi un negatīvi efekti, jo šim jautājumam (lai arī lielais strīds ir tieši piespiedu nomā) ir daudz plašāka ietekme. Pastāv situācijas, kur prasījumi paši par sevi izriet no likuma, bet visi līdz šim ir laimīgi dzīvojuši, par tiem domājot kā komercdarījumiem (Kārkliņa kunga minētie regresa gadījumi). Tāpat arī būs problēmas, ja KCL noilgums tiks piemērots, tikai izpildoties formālajām pazīmēm (ir jābūt tiesiskam darījumam). Līdz ar to jautājums, vai komercdarījums ir identificējams pēc formālajām pazīmēm vai mērķa, paliek atklāts līdz brīdim, kad būs Augstākās tiesas nolēmums par šo.

Kabacis

3. Novembris 2018 / 16:19

ATBILDĒT

Iedomājieties "laimīgo" dzīvokļa īpašnieku, kurš ir saņēmis zemes nomas maksas uzrēķinu par pēdējiem 10 gadiem- nomas maksas parāda apmēram sastādot vairāk kā 60 % no kadastrālās vērtības (6 % gadā x 10 gadi= apmēram 60 %).

Jāpiebilst, ka daļā Eiropas valstu (piemēram, Vācijā) 3 gadu noilguma termiņš ir vispārīgais noilguma termiņš visiem civiltiesiskajiem prasījumiem. Manuprāt vajadzētu beidzot izbeigt šo neauglīgo diskusiju par 3 un 10 gadu noilguma termiņiem, paredzot, ka visi civiltiesiskie prasījumi noilgst 3 gadu laikā.

Normuns Šlitke > Kabacis

7. Novembris 2018 / 18:28

ATBILDĒT

"Laimīgais" dzīvokļa īpašnieks nav pildījis ne privatizācijas līguma, ne arī privatizācijas likuma prasības, visbiežāk arī nav pats likumā noteiktā kārtībā, sasaucot mājas dzīvokļu īpašnieku sapulci, iecēlis mājas apsaimniekotāju un nav devis tam pārvaldīšanas uzdevumus, piešķirot attiecīgu finansējumu (sal., SKC-226/2016). Secīgi gadiem ilgi nav prasīts pilnvarnieka norēķins, pat neinteresējoties vai apsaimniekotājs ir noslēdzis visus līgumus un maksā visus maksājumus pakalpojumu sniedzējiem (vai 10 gadus ar tiem par šo tiesājas). Šī iemesla dēļ (un negodprātīgu apsaimniekotāju dēļ) likumdevējs ar 2015. gada 1. oktobri pakalpojumu sniedzējiem, tostarp, zemes īpašniekiem, uzlika pienākumu veikt tiešos norēķinus.

Iveta Ļaksa

3. Novembris 2018 / 10:24

ATBILDĒT

Komercdarījumu izšķir pēc diviem kritērijiem:
1.Viena no darījuma pusēm ir komersants;
2.Darījums ir saistīts ar komersanta komercdarbību, kuru peļņas gūšanas nolūkā veic komersants.
Ja iestājas kāds no iepriekšējiem priekšnoteikumiem, tad tas ir atzīstams par komercdarījumu un ir piemērojams Komerclikumā noteiktais noilguma termiņš.
Ja piekrītam tēzei, ka kādas attiecības, kas izriet no likuma nevar uzskatīt par komercdarījumu, tad daļa sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju sniegtie pakalpojumi nav atzīstami par komercdarījumiem. Piemēram, komersanti, kuri nodarbojas ar atkritumu apsaimniekošanu, dzīvojamās mājas pārvaldīšanu. Šādas attiecības lielākoties izriet no likuma. Ja subjekts nav noslēdzis līgumu ar izvēlēto komersantu, tad tas vairs nav komercdarījums? Nav izšķirošas nozīmes apstāklim tam, vai līgums ir rakstveidā ir noslēgts vai nav noslēgts (pieņemu, ka spriedumā bija domāts rakstveida līgums). Piespiedu nomas tiesiskajās attiecībās līguma formas izvēles brīvība nav noteikta. Ja puses nav rakstveidā vienojušās par nomas maksu, tad ir likumā noteiktā maksa, bet tas nenozīmē, ka starp pusēm nepastāv līgumiskās attiecības.

Normuns Šlitke > Iveta Ļaksa

7. Novembris 2018 / 18:15

ATBILDĒT

Protams, ka ne visi komersanta TIESISKIE DARĪJUMI jeb noslēgtie līgumi ir komercdarījumi, tā, piemēram, slēgtie līgumi, pildot valsts vai pašvaldības deleģējumu, nav komercdarījumi KCL 388. panta izpratnē.
Tā komersanta slēgtie līgumi, tam izīrējot vai iznomājot valsts vai pašvaldības īpašumu (e.g. VAS "Valsts nekustamie īpašumi", VAS "Privatizācijas aģentūra", SIA "Jelgavas nekustamā īpašuma pārvalde", sal., skat., C32316315) vai apsaimniekojot privatizētās, bet dzīvokļu īpašnieku kopības nepārņemtās daudzdzīvokļu mājas (SIA "Rīgas namu pārvaldnieks", skat: ECLI:LV:LAAT:2017:0918.C29403716.1.S: "Līdz ar to, atbildētājas SIA “Rīgas namu pārvaldnieks” darbības, ko tā ir pārņēmusi reorganizācijas un apvienošanas rezultātā no Rīgas pašvaldības SIA “Daugavas nami” pildot ar likumu “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 50.panta septītajā daļā uzliktos pienākumus, nav uzskatāma par komercdarījumu Komerclikuma 388.panta izpratnē, kā to pamatoti norāda prasītāja apelācijas sūdzībā" nav komercdarījumi.
Tāpat komercdarījums nav arī, piemēram, pilnvarojuma līgums (arī jebkurš daudzdzīvokļu nama apsaimniekošanas līgums ir par tādu kvalificējams, saskaņā ar Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 11. panta pirmo daļu), jo likumdevējs ir noteicis šai attiecībai piemērojamo likumu – Civillikumu un, secīgi, tā normas par vietniecību (skat., RAT Nr. C30673715: “Saskaņā ar Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 11. panta pirmo daļu, pārvaldīšanas tiesiskajās attiecībās, ciktāl tās neregulē šis likums, piemērojami Civillikuma noteikumi par pilnvarojuma līgumiem. Atgūstot parādus, prasītāja rīkojas dzīvokļu īpašnieku vārdā kā pilnvarnieks. Apsaimniekotājs ir nevis patstāvīgs subjekts, bet gan dzīvojamās mājas kopības pārstāvis (skat Augstākās tiesas spriedums lietā SKC- 160/2015). Līdz ar to secināms, ka nav pamata konkrētajā gadījumā piemērot Komerclikuma 406.pantā noteikto noilguma termiņu, jo strīdos, kas izriet no pilnvarojuma līgumiem, noilguma termiņš ir desmit gadi atbilstoši Civillikuma noteikumiem”).

Seskis > Iveta Ļaksa

5. Novembris 2018 / 16:04

ATBILDĒT

Pieļauju, ka diskutējams problēmjautājums. Zemes piespiedu nomas attiecības ir specifisks institūts. Piemēram, atkritumu savākšana ir pašvaldības funkcija - ja atkritumus nevāks komersants, to var darīt arī pašvaldības darbinieki. Savukārt dzīvojamās mājas pārvaldīšana ir dzīvokļu īpašnieku kopības funkcija - kā balsos dzīvokļa īpašnieki, tā arī būs (var izvēlēties komersantu, bet var arī paši veikt pārvaldīšanas funkcijas). Piespiedu nomas gadījumā komercdarījumu principi nedarbojas - ēkas (dzīvokļa) īpašnieks maksā zemes īpašniekam par to, ka tas nevis nodrošina pakalpojumu komerctiesību izpratnē, bet atturas no darbībām, kam ar komerciju nav nekāda sakara. Proti, zemes īpašnieks saņem regulārus maksājumus par to, ka atturas nogalināt dzīvokļa īpašnieku, apķīlāt dzīvokli, vai padzīt dzīvokļa īpašnieku no savas zemes. Jo dzīvokļa īpašnieka manevra iespējas ir visai ierobežotas - viņš var atdot savu dzīvokli zemes īpašniekam un aiziet kā brīvs cilvēks vai arī atrast citu cilvēku, kurš būs ar mieru nopirkt viņa dzīvokli un stāties viņa vietā, t.i., uzņemties maksāšanas pienākumu zemes īpašniekam. Zemes īpašnieks arī nav uzskatāms par komersantu, jo neveic komercdarbību, bet saņem kompensāciju no dzīvokļu īpašniekiem par īpašuma aizskārumu, jo nevar izmantot zemes gabalu saviem mērķiem. Kur te ir komercija, nudien nesaprotu?

Iveta Ļaksa > Seskis

5. Novembris 2018 / 17:20

ATBILDĒT

Ja dzīvokļu īpašnieku vairākums izvēlas komersantu, tad komersantam tas vairs nebūs komercdarījums? Šī tiesiskā attiecība arī kādam dzīvokļu īpašnieka būs piespiedu kārtā un šī kārtība izriet no likuma. Ja zemes īpašnieks ir komersants, turklāt tā saimnieciskā darbība saistīta ar sava īpašuma iznomāšanu, tad tā ir komercija. Zemes īpašniekam ir iespēja dibināt biedrību un visus līdzekļus ieguldīt labos darbos, tad, protams, tā nav komercija.

Seskis

31. Oktobris 2018 / 16:47

ATBILDĒT

Seskaprāt Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājas kā augstākās autoritātes Tiesas sastāvā taisīts spriedums nav pārsūdzams un ir tūlītēji izpildāms. Par komercdarījumu neiespējamību Seskis jau ir paudis viedokli - komercdarījums iespējams tikai starp tiesību aspektā līdztiesīgām personām, taču piespiedu nomas gadījumā ēkas īpašnieks kā persona bez tiesībspējas un rīcībspējas var būt tikai par komercdarījuma objektu nevis subjektu. Visbeidzot, lai pāatrinātu nomas maksas saņemšanu no negodprātīgajiem ēku īpašniekiem, Seskis ierosina ņemt nemaksātāju ģimenes loceķļus par ķīlniekiem, kuri savas uzturēšanās izmaksas pie zemes kunga varētu atpelnīt, piemēram, veicot teirtorijas uzkopšanu u.c. darbus.

Armands

31. Oktobris 2018 / 15:40

ATBILDĒT

1. Skatos, ka spriedums pasludināts 26.10.2018. Tātad to vēl var pārsūdzēt kasācijas kārtībā. Ja Senāts spriedumu atcels, tas nestāsies spēkā un nebūs pieejams portālā.

2. Nesapratu norādi uz to, ka spriedumu ir pieņēmusi apgabaltiesas priekšsēdētāja. Vai tas būtu saprotams tā, ja apgabaltiesas priekšsēdētājs ir taisījis spriedumu vienā lietā, tad pārējiem apgabaltiesas tiesnešiem līdzīgā lietā ir jātaisa analoģisks spriedums (kā ar tiesneša neatkarību, arī no tiesas priekšsēdētāja?)? Vai tādā veidā būtu saprotams likuma "Par tiesu varu" 33.panta trešās daļas 4.2) punktā noteiktais "veicina vienotu tiesu praksi tiesā"? Vai tas nav arguments ar atsauci uz autoritāti (argument from authority, argumentum ad verecundiam). Nedomāju, ka spriedumam papildus spēku (pamatotību) piešķir tas, ka to ir taisījis tiesas priekšsēdētājs.

3. Par pašu 26.10.2018. spriedumu. Vispirms jāizlasa, lai komentētu.

Kabacis > Armands

3. Novembris 2018 / 15:55

ATBILDĒT

Ir nojauta, ka minētais apgabaltiesas spriedums tiks atcelts.

	Žurnāls tiesiskai domai un praksei

Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv Informatīvais tālrunis 67311161 darbadienās no 9:00-17:00
	Abonēšana	Par "Jurista Vārdu"
	Žurnāli	Redakcija
	Reklāma	Autoriem
	Darba sludinājumi	Lietošanas noteikumi
Redakcija: juristavards@lv.lv	Grāmatas	Autortiesības Kontakti

Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības /Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/	© VSIA "Latvijas Vēstnesis"