Ginta Sniedzīte, LU Juridiskās fakultātes studente, — “Latvijas Vēstnesim”

Sākums “JV” Nr. 34, 23.09.2003.

Šis “klusēšana – piekrišanas” princips attiecas arī uz gadījumiem, kad komersantam ir izteikta oferte darījuma noslēgšanai no personas, kurai pats komersants ir piedāvājis savus pakalpojumus šāda veida komercdarījumu noslēgšanā17, to pamatojot ar faktu, ka šādas atrunas satur Vācijas komerclikums un Vācijas un Šveices paražu tiesības, pie tam tās teorētiskā līmenī pazina arī pirmskara Latvijas komerctiesību doktrīna.

Taču tālaika Latvijas doktrīna pazina arī citus gadījumus, kad komersanta klusēšana uzskatāma par gribas izteikumu: gadījumā, kad komersants bez ierunas pieņem lietu kopā ar preču pavadzīmi — rēķinu vai faktūrrēķinu, šāda klusēšana tulkojama par piekrišanu pavaddokumentā norādītajai cenai, un komerciālais pirkuma līgums uzskatāms par noslēgtu18. Pēdējā gadījumā doktrīnā gan tika izšķirti komerciālie pirkuma līgumi, kur pircējs ir komersants, un tādi, kur pircējs ir nekomersants. Aprakstītā kārtība attiecas uz pirmajiem, savukārt, ja pie lietas un pavaddokumentu piegādes klusē persona, kura nav komersants, pirkuma līgums ar to vien neskaitās noslēgts un pirkuma līgumam vajadzīgs vēl, lai pircējs šo lietu patur vai izmanto, vai tās vērtība, laikam ejot, samazinās19.

Savukārt Vācijas komerctiesībās pazīstamo otro gadījumu, kad komersanta klusēšana tulkojama kā piekrišana līgumam, proti, komersanta klusēšanu attiecībā uz viņam nosūtītu apliecinājuma rakstu20, kur apliecinājuma raksts ir dokuments, kurā fiksēts darījuma saturs, par ko puses iepriekš panākušas mutisku vai jebkāda cita veida vienošanos, nebūtu lietderīgi ieviest komerctiesiskajā regulējumā Latvijā.