Kā līdzsvarot sabiedrības un autoru intereses

Autortiesību likums (pieņemts 2000.gada 6.aprīlī, spēkā no 2000.gada 11.maija) ir galvenais tiesību akts Latvijā, kurš regulē autoru tiesības un to apjomu. Protams, ir jāmin arī starptautiskās konvencijas1 un līgumi2, kā arī ES direktīvas3. Tomēr pamatā šie tiesību akti ir ietverti Autortiesību likumā.

Reprogrāfiskā reproducēšana ir darba oriģināla vai kopiju faksimileksemplāru izgatavošana ar jebkura līdzekļa palīdzību fotokopēšanas ceļā, izņemot iespiešanu. Par reprogrāfisku reproducēšanu uzskatāma arī skenēšana vai faksimileksemplāru izgatavošana fotokopēšanas ceļā palielinātā vai samazinātā mērogā.4 Tātad, pirmkārt, par reprogrāfisku reproducēšanu uzskatāmas darbu kopijas un arī kopijas no kopijām, otrkārt, reprogrāfija ietver arī darba pārveidošanu elektroniskā formā skenēšanas ceļā.

Nosacījumi attiecībā uz reprogrāfiju ir ietverti Autortiesību likuma V nodaļā, 33.panta otrajā daļā un 35.pantā. Šī nodaļa attiecas uz autora tiesību ierobežojumiem.

Tiesības uz darba reproducēšanu galvenokārt ir autora izņēmuma tiesības, t.i., autors var atļaut vai aizliegt sava darba reproducēšanu, kā arī pieprasīt par to atlīdzību. Tomēr atsevišķos gadījumos, ja tas nepieciešams sabiedrības interesēs, reproducēšanas tiesības ir ierobežotas un darba izmantotāji drīkst reproducēt darbu, maksājot taisnīgu atlīdzību, vai atsevišķos gadījumos darbu drīkst reproducēt bez maksas. Šādi gadījumi ir minēti Autortiesību likuma V nodaļā.

Bernes konvencijas “Par literāro un mākslas darbu aizsardzību” 9.panta otrā daļa, Pasaules tirdzniecības organizācijas TRIPS līguma 13.