Mag.philol. Inese Paklone, Latvijas autortiesību organizācijas AKKA/LAA izpilddirektore, — "Latvijas Vēstnesim"

Kopš 1993.gada 15.maija Latvijas Republikā bija spēkā likums "Par autortiesībām un blakustiesībām". Gan atsevišķu pantu slavēšana no lietuviešu puses, kam kādu laiku nebija atsevišķa autortiesību likuma, gan vairāk — kritiku par šo likumu no kompetentiem ārvalstu juristiem un organizācijām man ir bijis jādzird visus šos septiņus gadus. Tikmēr mūsu pašu organizācija veidojās un mācījās Eiropas Savienības projektu ietvaros, parakstīja līgumus ar Latvijas autoriem par viņu mantisko tiesību kolektīvo pārvaldījumu, slēdza pārstāvniecības līgumus ar ārvalstu atbilstošajām organizācijām par ārvalstu autoru tiesību administrēšanu mūsu valstī un mūsu autoru pārstāvniecību ārvalstīs, stājās Starptautiskajā autoru un komponistu sabiedrību konfederācijā (CISAC) un piedalījās šīs konfederācijas sēdēs, tehniskajās komisijās un kongresos. Visbūtiskākais līdz šim spēkā bijušā likuma trūkums — rakstot šo Latvijas likumu, vietumis bija sajauktas kopā Eiropas jeb romiešu tiesību normas ar anglosakšu tiesību normām. 1999.gadā Latvija bija pēdējā valsts Eiropā, kura savu autortiesību likumu vēl nebija sakārtojusi vismaz atbilstoši Eiropas tradicionālajām tiesību normām.

Autortiesības ir ne tikai specifiskas īpašumtiesības, bet arī cilvēktiesības. Autortiesību, šo duālistisko tiesību, realizācijai gan pašam autoram — privātpersonai — gan autortiesību organizācijai — nevalstiskai bezpeļņas organizācijai — nepieciešams stiprs balsts: valsts konstitūcija, adekvāta likumu sistēma, kā arī prokuratūras, tiesas, policijas, muitas un citu valstisko institūciju aktīva, precīza un saskaņota dalība konstitūcijas un likumos noteikto tiesību realizācijā.