Novembra sākumā vienam no ASV simtgadīgajiem juridisko konsultāciju birojiem izdevies pārdot pašu izstrādāto un attīstīto uzņēmumu pirkšanas un apvienošanās (M&A) atbalsta datorprogrammu.¹ Tiesību zinātne un juridiskie konsultanti, tāpat kā tehnoloģiju nozare, nav un nevar būt pašpietiekami – kā atbalsta nozares tās var un tām arī vajag sadarboties, nodrošinot atbilstošus uzņēmējdarbības veidus. Juristu spēja pārdot savus risinājumus tehnoloģiju uzņēmumiem ir lielisks piemērs starpnozaru sadarbībai.

Tradicionāli tiek uzskatīts, ka labs juridiskais pētījums ir zinātniski pamatots tad, ja tas satur atsauces uz atbilstošu tiesību doktrīnu (kvalitātes kritērijs) un pietiekamā daudzumā (kvantitatīvais kritērijs). Nav pieejama statistika par dažādu tiesību zinātņu programmu ietvaros saņemtajiem novērtējumiem atkarībā no tā, cik plaši darbā ir izmantoti starpdisciplinārie tiesību avoti. Tomēr grūti apstrīdēt, ka nereti tiesību zinātnes studiju programmā avotu skaits ir daudz svarīgāks. Lai gan tas ir tikai šauri formāls kritērijs, pēc kura it kā var konstatēt pētnieciskā darba kvalitāti, tomēr varētu minēt, ka tas ne vienam vien studentam ir ļāvis saņemt visaugstāko novērtējumu.

Esošie juridiskie pētījumi galveno uzmanību pievērš klasisko tiesību institūtu iztirzāšanai saistībā ar dažām izvēlētām dzīvē novērotām lietām. Tomēr ar tīru juridisko zinātni, papildinot to ar dzīvē gūtiem novērojumiem, varētu nebūt pietiekami, lai pilnībā aptvertu jaunākos tehnoloģiskos sasniegumus.

Piemēram, atrast juridiskus pētījumus vai dzirdēt diskusijas par viedo līgumu tehnisko pusi ir viens no grūtākajiem uzdevumiem (ja ne neiespējams). Latvijas Lauksaimniecības universitātes Informācijas tehnoloģijas fakultātē 2018. gadā aizstāvēts bakalaura darbs "Uz blokķēdes tehnoloģijas balstītu viedo īres līgumu realizācija", kas saņēmis IKT nozares atzinību,² arī Latvijas Universitātes Datorikas fakultātē ir pētījums "Uz blokķēdi balstīti viedie līgumi", par kuru juristu vidū nemaz tik daudz diskusiju nedzird.³

Atbildību par juridisko un tehnoloģisko nozaru sapazīstināšanu daļēji jāuzņemas abu nosaukto nozaru vadībai, tāpat kā augstskolu augstākā līmeņa vadītājiem. Nebūtu pareizi šo atbildību pilnībā novelt uz studentu vai mācībspēku pleciem, kuri ievēro esošās instrukcijas un vadlīnijas.

Gan valsts līmenī (valdība kopumā un nozares ministri), gan augstskolu līmenī (rektori, satversmes sapulces, programmu direktori) būtu jāuzņemas aktīvāka loma, lai veicinātu starpdisciplinārus pētījumus.