30. Oktobris 2018 /NR. 44 (1050)
Viedoklis
Civilprocesam un normu piemērotājam ir jānodrošina godprātīga tiesību izmantošana
1
Jānis Lapsa
Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes pasniedzējs, zv. advokātu biroja "Kalniņa, Lapsa un partneri" zvērināts advokāts, Tieslietu ministrijas Civilprocesa likuma grozījumu pastāvīgās darba grupas dalībnieks 

2018. gada 19. oktobrī Tieslietu ministrijā izskanēja ikgadējā tiesību zinātnieku un praktiķu konference "Aktuālie civilprocesa problēmjautājumi". Šogad tā bija īpaši nozīmīga, jo Civilprocesa likumam kopš tā pieņemšanas apritējuši 20 gadi. Būdams Tieslietu ministrijas Civilprocesa likuma grozījumu pastāvīgās darba grupas dalībnieks, regulāri piedalos civilprocesam veltītajās konferencēs kā referents, bet pēdējos gados man ticis uzticēts arī vadīt daļu no konferences un kopsavilkuma formā paust pasākuma noslēguma runu. Tāda iespēja tika dota arī šoreiz, gan analizējot referentu pausto, gan sniedzot ieskatu tālākam darbam tiesiskuma stiprināšanā. Tādēļ, balstoties uz konferences noslēguma runas tēzēm, tās pielāgojot rakstveida formātam un papildinot vai precizējot, šajā rakstā sniegts ieskats konferencē izskanējušajās aktualitātēs.

Tā kā Civilprocesa likumam aprit 20 gadi, tā ir iespēja uz lietām paraudzīties kopumā un plašāk, vairāk akcentējot sistēmiskus jautājumus. Gatavojoties šī gada konferencei, jau biju piezīmējis dažas tēzes jeb pieturas punktus, par ko tajā vēlētos runāt, un papildus domas raisījās, klausoties konferences referātus visas dienas ietvaros. Ne mazāk svarīgas bija arī diskusijas konferences sesiju starplaikos. Tādēļ šajā apkopojumā pakavēšos pie dažiem jautājumiem, kas izskanējušās konferences kontekstā un ārpus tās man šķiet jo īpaši svarīgi.

[1] Ļoti zīmīgs bija Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietnieces tiesību politikas jautājumos Lailas Medinas sacītais: "Par civilprocesu domājam katru dienu." Es ieteiktu ieklausīties šajos vārdos. Mēs, praktiķi, tiešām par to domājam ik dienu un reizēm ne tikai savās darba vietās, bet arī ārpus tām. Es pat teiktu: par civilprocesu mēs domājam vairāk nekā par sev tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem, un katrs var uzdot sev jautājumu – vai tas ir normāli? Taču viens ir skaidrs, ja mēs par civilprocesu domājam, tad tas mums ir svarīgs un svarīgi ir to stiprināt visādā ziņā.

Arī Tieslietu ministrija ir ļoti daudz darījusi, lai civilprocess attīstītos pareizā virzienā, un tāpēc neuzskatu, ka "viss ir slikti", kā mums te daži cenšas iestāstīt. Tieslietu ministrija daudz ko ir paveikusi, bet ir jāsaprot, ka visiem labs nebūsi. Jācer, ka jaunā valdība turpinās iesāktos darbus un neizmetīs iesāktos projektus mēslainē.

ABONĒ 2024.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
1 KOMENTĀRS
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Normuns Šlitke
13. Novembris 2018 / 06:30
0
ATBILDĒT
Pilnībā pievienojos kolēģim jautājumā par kopīpašuma izbeigšanu - CPL ir nepieciešams tam atvēlēt atsevišķu nodaļu, jo ir strikti jāreglamentē gan tiesas un tiesāšanās izdevumu samaksas kārtība, gan arī tiesas process, ņemot vērā tā specifiku - attiecībā uz nekustamo īpašumu sadali šis process nevar notikt tīras sacīkstes formā, jo, ja notiek reālā sadale, spriedums skars arī attiecīgās pašvaldības tiesības (skat., SKA-26/2011) - ja administratīvais process pašvaldībā nav noticis civilprocesa ietvaros jeb laikā līdz lietas izskatīšanai pēc būtības.
Jāņem vērā arī intertemporālo tiesību principu sadursme - prasības ierosināšanas stadijā, lietas izskatīšanas pēc būtības laikā vairākās instancēs un administratīvā akta izdošanas laikā spēkā var būt diametrāli pretējas tiesību normas, kas manuprāt liedz vispārējās judikatūras tiesai pašvaldības vietā izvērtēt nekustamā īpašuma reālas dalīšanas iespējas.

SKA-26/2011: ".. var būt gadījumi, kad iestāde, kuras kompetencē ir jautājuma izlemšana publisko tiesību jomā, var to izdarīt tikai administratīvā procesa ietvaros iestādē. Tā tas var būt gadījumos, kad jautājuma izlemšana prasa privātpersonu vai arī citu publisko tiesību subjektu viedokļa noskaidrošanu, kad iestādei ir rīcības brīvība vai novērtējuma brīvība kāda jautājuma izlemšanā, kad iestādei publiskās apspriešanas procesā jānoskaidro un jāsaskaņo sabiedrības intereses. Ievērojot varas dalīšanas principu, tiesa nevar nostāties iestādes vietā un izlemt jautājumus, kas ir tikai un vienīgi valsts pārvaldes iestādes kompetencē, šis ierobežojums attiecas gan uz administratīvo, gan vispārējās jurisdikcijas tiesu.
Šādos gadījumos gan privātpersonām, gan iestādēm, gan tiesai ir jārīkojas tā, lai tiktu gan ievērotas iestādes tiesības izlemt jautājumu atbilstoši savai kompetencei, gan tiesas spriedums būtu galīgais noregulējums lietā, jo tiesas spriedumam ir likuma spēks un tam jābūt izpildāmam (likuma „Par tiesu varu” 16.panta pirmā un otrā daļa).
Ņemot vērā, ka publisko tiesību jomā risināmās tiesiskās attiecības prevalē pār privāttiesisko gribas izpausmi, secīgi vispirms būtu noskaidrojams, kādas ir publisko tiesību jomā pieļaujamās personu rīcības brīvības robežas.
Tas nozīmē, ka gadījumā, ja privātpersonas nevar izvairīties no savstarpējā privāttiesiskā strīda risināšanas tiesā, turklāt arī iestādei ir savas kompetences robežās jādod atļauja konkrētam privāttiesiskam risinājumam, iestādes viedoklis ir jānoskaidro jau pirms privāttiesiskā strīda izšķiršanas vispārējās jurisdikcijas tiesā. Atkarībā no pušu interesēm, attiecīgajai pusei tiesā civilprocesā ir iespēja pierādīt, ka tās interesēs esošais risinājums atbilst iestādes atļautajam."
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties