Augstākā tiesa Administratīvo lietu departamenta kopsēdē šādā sastāvā: tiesnese Anita Kovaļevska, tiesnese Dzintra Amerika, tiesnesis Andris Guļāns, tiesnese Vēsma Kakste, tiesnese Veronika Krūmiņa, tiesnese Līvija Slica, tiesnese Ieva Višķere, tiesnese Rudīte Vīduša, rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz [pers. A] pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu par pienākuma uzlikšanu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei atzīt pieteicēju par Latvijas pilsoni, sakarā ar pieteicēja kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2016. gada 4. oktobra spriedumu.

Aprakstošā daļa

[1] 2013. gada 30. oktobrī pieteicējs lūdza piešķirt viņam Latvijas pilsonību, jo viņš esot Latvijas pilsoņa pēcnācējs.

[2] Ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (turpmāk – pārvalde) lēmumu atteikts atzīt pieteicēju par Latvijas pilsoni, jo pieteicēja tēvs [pers. A] 1939. gada 22. novembrī tika atlaists no Latvijas pavalstniecības. Līdz ar to pieteicējs nav personas, kura 1940. gada 17. jūnijā bija Latvijas pilsonis, pēcnācējs. Tādējādi pieteicējs nav atzīstams par Latvijas pilsoni saskaņā ar Pilsonības likuma 2. pantu, 8.¹ pantu, kā arī Ministru kabineta 2013. gada 24. septembra noteikumu Nr. 947 "Kārtība, kādā personu reģistrē par Latvijas pilsoni" 8. punktu.

[3] Pieteicējs vērsās administratīvajā tiesā ar pieteikumu, jo pārvalde neesot pareizi novērtējusi faktiskos apstākļus, kā arī nav konkretizējusi pilsonības nepārtrauktības principu un ievērojusi samērīguma un tiesiskās paļāvības principu.

[4] Ar Administratīvās rajona tiesas 2015. gada 14. jūlija spriedumu pieteikums tika noraidīts. Spriedums pamatots ar turpmāk minētajiem apsvērumiem.

[4.1] Pilsonības likuma 2. panta pirmajā daļā likumdevējs ir uzskaitījis tās personas, kuras ir atzīstamas par Latvijas pilsoņiem. Lai sasniegtu Pilsonības likumā izvirzīto mērķi, likumdevējs ir devis iespēju arī Latvijas trimdiniekiem un viņu pēcnācējiem reģistrēties par Latvijas pilsoņiem. Līdz ar to tiesības reģistrēties par Latvijas pilsoņiem ir personām, kuras atbilst Pilsonības likumā definētajiem priekšnoteikumiem piederībai pie Latvijas pilsonības.

[4.2] Analizējot Satversmes tiesas 2010. gada 13. maija spriedumu lietā Nr. 2009-94-01, secināms, ka no Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnas izrietošais pilsonības nepārtrauktības princips paredz vispārēju nostādni, ka visi tie Latvijas pilsoņi, kuru pilsoņa tiesību īstenošanu pārtrauca Latvijas okupācija, arī okupācijas laikā de iure būtu uzskatāmi par Latvijas pilsoņiem. Tomēr šiem apsvērumiem nav nozīmes, jo pieteicēja tēvs Latvijas pilsonību vecāku izvēles rezultātā bija zaudējis jau pirms Latvijas okupācijas. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viņš tika atzīts par Latvijas pilsoni pilsonības atjaunošanas rezultātā. Reģistrēšanos pilsonībā un pilsonības atjaunošanu jau kopš Pilsonības likuma pieņemšanas regulē atšķirīgas tiesību normas. Pilsonības likuma 25. panta kārtībā ir iespējams atjaunot Latvijas pilsonību tad, ja tā ir bijusi, bet pēc tam ir zaudēta. Pieteicēja tēvam pilsonība tika atjaunota sakarā ar to, ka viņš Latvijas pilsonību bija zaudējis vecāku izvēles dēļ. Šajā gadījumā Pilsonības likuma 25. panta pirmā daļa neparedz pilsonības atjaunošanu ar atpakaļejošu spēku.

Līdz ar to konstatējams, ka pieteicēja tēvs pieteicēja dzimšanas brīdī nebija Latvijas pilsonis.

[4.3] Latvija, izpildot savu pienākumu, iespēju robežās atjaunoja pilsoņu tiesības personām, kurām tās de facto pārtrauca prettiesiskā okupācija. Proti, pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas par piederīgām Latvijas pilsoņu kopumam tika atzītas tās personas, kuras bija Latvijas pilsoņi 1940.