Apskats sagatavots par laika posmu no 2017. gada oktobra līdz 2018. gada maijam, un tajā tiek aplūkoti astoņi spriedumi, kuros ietvertas nozīmīgas atziņas, piemēram, apvienotajās lietās C-195/17, C-197/17 līdz C-203/17, C-226/17, C-228/17, C-254/17, C-274/17, C-275/17, C-278/17 līdz C-286/17 un C-290/17 līdz C-292/17 KrŸsemann u.c. EST sniedza atbildi uz jautājumu, vai lidojumu apkalpes personāla "neorganizēts streiks" pēc pēkšņa paziņojuma par pārstrukturēšanu ir "ārkārtēji apstākļi", kas ļauj aviokompānijai atbrīvoties no pienākuma izmaksāt kompensāciju lidojuma atcelšanas vai ilgas kavēšanās gadījumā, savukārt lietā C-498/16 Schrems EST vērtēja, vai M. Šremss Austrijā var vērsties ar individuālu prasību pret Facebook Ireland. Turklāt šajā lietā EST analizēja, vai M. Šremss kā citu patērētāju prasījumu cesionārs var izmantot patērētāja domicila vietas tiesu jurisdikciju kolektīvas prasības celšanai.

1. Apvienotajās lietās C-274/16, C-447/16 un C-448/16 Flightright aviopasažieri bija rezervējuši savienotos reisus Air Berlin un Iberia no Spānijas uz Vāciju (Ibica–Palma de Maļorka–Diseldorfa ar Air Berlin un Melilja–Madride–Frankfurte pie Mainas ar Iberia). Rezervācijas attiecās uz visu attiecīgo maršrutu.¹ Pirmo no iekšējiem lidojumiem Spānijā Air Berlin un Iberia vārdā veica Spānijas aviosabiedrība Air Nostrum.² Lidojumi notika ar kavēšanos, kā rezultātā pasažieri nokavēja savu otro lidojumu uz Vāciju.³ Kavēšanos dēļ aviopasažieri (vai to vietā – Vācijas uzņēmums Flightright) vērsās Vācijas tiesās, lai pieprasītu Air Nostrum izmaksāt kompensāciju atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 11. februāra Regulai (EK) Nr. 261/2004, ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos un ar ko atceļ Regulu (EEK) Nr. 295/91 (turpmāk – Regula Nr. 261/2004).

Diseldorfas pirmās instances tiesai un Federālajai augstākajai tiesai radās šaubas par to, vai Vācijas tiesām ir starptautiskā jurisdikcija izskatīt prasības, kuras aviopasažieri ir cēluši pret aviosabiedrību:

1) kuras juridiskā adrese ir citā dalībvalstī;

2) kas savienotā reisa ietvaros ar galamērķi Vācijā ir veikusi tikai pirmos iekšējos lidojumus šajā citā dalībvalstī;

3) kura nav to līgumslēdzēja puse.

Sniedzot vērtējumu, EST sākotnēji norādīja, ka Regulas Nr. 261/2004 3. panta 5. punkta otrajā teikumā precizēts, ka, ja apkalpojošais gaisa pārvadātājs, kam nav līguma ar pasažieri, pilda saistības saskaņā ar šo regulu, tiek uzskatīts, ka šis pārvadātājs to dara tās personas vārdā, kurai ir līgums ar minēto pasažieri.⁴ Tādējādi uzskatāms, ka šis pārvadātājs pilda saistības, ko tas brīvprātīgi uzņēmies pret attiecīgo pasažieru līgumslēdzēju pusi. Šo saistību avots ir gaisa pārvadājumu līgums. Līdz ar to prasība izmaksāt kompensāciju par ilgu tāda lidojuma kavēšanos, kuru veicis apkalpojošais gaisa pārvadātājs, kā Air Nostrum, kas nav attiecīgo pasažieru līgumslēdzēja puse, jāuzskata par prasību, kas celta lietā, kura attiecas uz gaisa pārvadājumu līgumiem, kuri noslēgti starp šiem pasažieriem un attiecīgi Air Berlin un Iberia.