Sāpīgi skatīties, ka Valsts jaucas ģimenes attiecībās, padarot ģimenes tiesības par publisko tiesību jomu. Veicot nepopulāro salīdzināšanu ar PSRS laikiem, jāsecina, ka padomju laikos bērnu autonomijai un attīstībai bija plašākas iespējas. Šeit jāpiemin ne tikai plašās pulciņu, nometņu, sporta sekciju piedāvātās attīstības vadlīnijas, bet arī bērnu dzīves telpas apjomīgāks tvērums. Agrāk pilsētas teritorija bija sadalīta bērnu/pusaudžu bandu ietekmes sfērās, kvartāls gāja sist kvartālu, lietā lika gan nažus, mietus, akmeņus, gan savu izdomu un stratēģiskās plānošanas sfēras. Mazais Seskis visbiežāk darbojās kā uzkūdītājs pret riebīgajiem kaimiņkvartāla bērniem, vairākkārt Seskis veica veiksmīgas diversijas - uzrāpās pa mājas sienu un pārgrieza veļas auklas starp balkoniem, lai pretinieks nevarētu sazināties, pārvelkot pasta sūtījumus pa veļas auklu no balkona uz balkonu. Savukārt brīvlaikā laukos kopā ar draugiem Seskis vāca mežā sprāgstvielas, kuras uzstiepa šķūņaugšā un vēlāk notirgoja „ieinteresētām personām", gadījās, aptīrija kādu kareivja vai sanitāres skeletiņu. Protams, no lauku darbiem brīvajos laikos tika vākti metāllūžņi un tukšās pudeles, par kuriem labi maksāja. Labi maksāja arī par biešu ravēšanu kolchozā, kā rezultātā dažs labs apgriezieniem bagāts pusaudzis pelnīja vairāk kā tētis - inženieris vai mamma - skolotāja. Pēc neatkarības atjaunošanas dramatiski samazinājās bērnu un pusaudžu bandu skaits, tagad knirpis no Pārdaugavas var droši staigāt ar savu Die Phone telefonu pa Rīgas centra ielām, nebaidoties dabūt īlenu nierēs. Tāpat neredz klaiņojošus, ubagojošus bērnus. Problēmas būtība - Valsts cenšas bērnus no kaut kā aizsargāt, bet dzīves pieredzi var iegūt, nevis izvairoties no problēmām, bet ļaujot bērniem pašiem risināt sasāpējušos jautājumus bez androgīnā patriarha - Valsts starpniecības. Gribot negribot jāatceras biedra Staļina politika attiecībā pret kara veterāniem. „Uz papīra" veterāniem bija tiesības un privilēģijas, bet realitātē no pilsētu ielām un laukumiem pazuda slimie, sakropļotie veterāni, kuri tika sabāzti nezin kur, lai neubagotu un nobojātu „pilsētas tēlu". Līdzīgi tagad ir ar bērniem - normatīvajos aktos viss izskatās skaisti, bet relitātē, piemēram, daudzdzīvokļu nama bērni ir sašķelti - viņi nevar tā apvienoties un aiziet, piekaut kaimiņnama bērnus vai kopīgi paspārdīt vietējo policistu - uzreiz būs sankcijas. Rezultātā izaug jaunā individuālistu paaudze, kuriem nav pieredzes sociālo attiecību un kontaktu veidošanā, kopīgas rīcības plānošanā. Bēdīgi!