1. Ievads

Kriminālprocesa likuma 130. panta pirmajā daļā noteikts, ka kriminālprocesa laikā iegūtās ziņas par faktiem ir pieļaujams izmantot kā pierādījumus, ja tās iegūtas un procesuāli nostiprinātas likumā noteiktajā kārtībā. No minētās normas izriet, ka likumdevējs ir izvirzījis divus pierādījumu pieļaujamības priekšnoteikumus:

1. likumā noteiktās kārtības ievērošana ziņu par faktiem iegūšanā;

2. likumā noteiktās kārtības ievērošana ziņu par faktiem procesuālajā nostiprināšanā.¹

Kā redzams, abi pierādījumu pieļaujamības priekšnoteikumi ir saistīti ar ziņu par faktiem iegūšanas un nostiprināšanas procesa izvērtēšanu, no kā loģiski secināms, ka pierādījumu pieļaujamība raksturo pierādījumu procesuālo jeb formas aspektu.²

Pierādījumu pieļaujamību vispārīgi varētu definēt kā likumā paredzēto procesuālo nosacījumu kopumu, kuram izpildoties pierādīšanas subjekti iegūst tiesības konkrētās ziņas par faktiem izmantot pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo apstākļu esamības vai neesamības pamatošanai. Turklāt minētajā nosacījumu kopumā ietilpst gan pozitīvie procesuālie pienākumi, piemēram, pienākums ievērot likumā paredzēto izmeklēšanas darbību veikšanas kārtību, gan arī negatīvie pienākumi, piemēram, pienākums atturēties no vardarbības, draudiem, šantāžas, viltus vai spaidiem ziņu par faktiem iegūšanas procesā.

Ziņu par faktiem absolūtās nepieļaujamības un ierobežotās pieļaujamības gadījumi veidojas tad, kad ziņu par faktiem ieguves gaitā tiek pieļauts kāds procesuālais pārkāpums (vai vairāki pārkāpumi). Respektīvi, ziņu par faktiem absolūtās nepieļaujamības vai ierobežotās pieļaujamības gadījumi ir pieļautā procesuālā pārkāpuma (vai vairāku pārkāpumu) sekas.

Pašlaik Kriminālprocesa likums expressis verbis neparedz pieļauto procesuālo pārkāpumu seku diferencēšanu atkarībā no ziņu par faktiem satura. Gramatiski iztulkojot Kriminālprocesa likuma normas par pierādījumu pieļaujamību, jāsecina, ka pieļauto procesuālo pārkāpumu sekas ir vienādas neatkarīgi no tā, vai konkrētās ziņas par faktiem ir nozīmīgas lietas iznākumam vai nav, ir uzskatāmas par patiesām vai nav, ir labvēlīgas apsūdzībai vai aizstāvībai u.tml. Proti, ja pārkāpuma faktiskais sastāvs atbilst Kriminālprocesa likuma 130. panta otrajā vai trešajā daļā paredzētajam pārkāpuma tiesiskajam sastāvam, visos gadījumos iestājas vai nu defektīvo ziņu par faktiem absolūtā nepieļaujamība, vai nu ierobežotā pieļaujamība. Šāds regulējums korespondē to juristu viedoklim, kuri uzskata, ka "ziņu par faktiem saturam nevajadzētu ietekmēt jautājumu par to pieļaujamību".³

Tajā pašā laikā ne visi tiesībzinātnieki minēto pieeju uzskata par pilnīgi pareizu. Kriminālprocesuālo tiesību doktrīnā pausts uzskats, ka pārlieku formāla pieeja pierādījumu pieļaujamības izvērtēšanas jautājumam nepamatoti izslēdz izvērtēšanas iekšējo faktoru (iekšējās pārliecības aspektu),⁴ kas neveicina taisnīga risinājuma sasniegšanu. Periodiski aktualizējas diskusijas par nepieciešamību, lemjot par ziņu par faktiem pieļaujamību, ņemt vērā ne tikai ziņu par faktiem procesuālo jeb formas aspektu, bet arī ziņu par faktiem saturisko aspektu.⁵ Šādu diskusiju pamatā ir vairāki būtiski jautājumi: ciktāl ir pamatoti ignorēt lietas iznākumam nozīmīgas ziņas par faktiem to formas defektu dēļ; vai ziņu par faktiem saturs (piemēram, tā labvēlīgums apsūdzētajam) var ietekmēt secinājuma izdarīšanu par to pieļaujamību u.c.

Piemēram, Dānijā, kur tiek piemērots pierādījumu brīvas novērtēšanas princips, tomēr ir atzīts, ka tiesām ir jāakceptē pierādījumi, kas ir saturiski labvēlīgi apsūdzētajam.⁶ Līdzīga prakse pastāv arī Beļģijā, kur konstitucionālā tiesa (Cour d"Arbitrage) ir atzinusi, ka absolūta nelikumīgi iegūtu pierādījumu izslēgšana var radīt nesamērīgu apsūdzētā tiesību uz aizstāvību aizskārumu.⁷

2. Iegūto ziņu par faktiem satura ietekme uz pierādījumu pieļaujamību

Jānorāda, ka padomju (un ne tikai padomju) kriminālprocesuālo tiesību doktrīnā bija izplatīts uzskats, ka ziņu par faktiem procesuālajai formai nav prioritātes pār to saturu, bet otrādi – procesuālās formas prasības ir pakārtotas nepieciešamībai noskaidrot patiesību lietā.⁸ Minētā viedokļa paudēji par galveno pieļaujamības kritēriju uzskatīja ziņu par faktiem saturu, nevis to iegūšanas un nostiprināšanas veidu. Jāatzīst, ka šāda pieeja mūsdienās vairs nešķiet atbalstāma. Ir jāpiekrīt prof. Ārijai Meikališai, ka patiesības noskaidrošana kriminālprocesā nevar būt pašmērķis tādā ziņā, ka tā pieļautu jebkādu līdzekļu izmantošanu.⁹ Autora ieskatā, patiesības noskaidrošanas intereses neapšaubāmi ir atzīstamas par nozīmīgām, tomēr personu tiesību un brīvību aizsardzības intereses, un līdz ar to arī valsts tiesības saukties par demokrātisku un tiesisku valsti, prevalē pār patiesības noskaidrošanas interesēm konkrētajā krimināllietā.