Pirmais neatkarības periods

Nodibinoties Latvijas valstij, Tautas Padome lēma par to Krievijas impērijas likumu atstāšanu spēkā, kas bija izdoti līdz 1917. gada 24. oktobrim un kas nebija pretrunā ar jaunās valsts pamatiem. Tādējādi Latvijā līdz jauna kriminālkodeksa izstrādei darbojās Krievijas Sodu likumi, kurus cars Nikolajs II apstiprināja 1903. gadā un kurus Pirmā pasaules kara laikā Latvijas teritorijā, to pakāpeniski okupējot, ieviesa Vācijas impērijas armija.

Krievijas Sodu likumu 2. pants paredzēja nāvessodu kā vienu no astoņiem sodu veidiem (nāvessods, spaidu darbi, izsūtījums nometinājumā, ieslodzījums pārmācības namā, ieslodzījums cietoksnī, ieslodzījums cietumā, arests, naudassods), tomēr jau 1917. gada martā Krievijas Pagaidu valdība atvietoja nāvessodu ar spaidu darbiem uz visu mūžu vai uz noteiktu laiku. Tādējādi tiesas nāvessodu arī Latvijā, kur Sodu likumi turpināja darboties līdz 1933. gadam, nepiemēroja, taču pastāvēja iespēja, ka noteiktos gadījumos to dara kara tiesa pēc kara laika likumiem, tai skaitā attiecībā uz civilpersonām. Šādu iespēju noteica 1927. gada "Likums par dažu noziedzīgu nodarījumu pastiprinātu apkarošanu", saskaņā ar kuru iekšlietu ministrs saziņā ar tieslietu un kara ministriem varēja nodot kara tiesai iztiesāt pēc kara laika likumiem atsevišķas lietas, tai skaitā par dumpi pret valsts suverēno varu (SL 100.