Nekustamā īpašuma atsavināšanas sabiedriskām vajadzībām gadījumā nepietiek vien ar to, lai puses vienotos par taisnīgu atlīdzību. Tas ir tikai pirmais labprātīgas atsavināšanas posms, kas valstij ļauj izvairīties no juridiski smagnēja un īpašnieka tiesību aizskaroša piespiedu atsavināšanas procesa, šim nolūkam izsludinot atsevišķu piespiedu atsavināšanas likumu.

Jāatzīmē: lai arī cik atsavinātājam tas dažkārt ir nepraktiski, saskaņā ar Sabiedrības vajadzībām nepieciešamā nekustamā īpašuma atsavināšanas likuma (turpmāk – Atsavināšanas likums)¹ 26. pantu īpašniekam ir tiesības atlīdzību saņemt ne tikai naudā, bet arī kā atlīdzības kompensāciju prasīt vietā citu nekustamo īpašumu.² Tā ir visnotaļ taisnīga atsavināšanas atlīdzības kompensācija, jo ne vienmēr izmaksātā atlīdzība naudā dod iespēju īpašniekam iegādāties līdzvērtīgu īpašumu un, kā tas paredzēts Atsavināšanas likuma 21. pantā, atgūt tādu mantisko stāvokli, kas "ir līdzvērtīgs viņa iepriekšējam mantiskajam stāvoklim". 2016. gada 19. maijā Satversmes tiesā³ tika aktualizēts un nodots izskatīšanai jautājums par īpašnieka tiesībām piespiedu atsavināšanas ietvaros prasīt kompensāciju īpašumu maiņas veidā.

Tieši ar šādu situāciju iepriekš minētajā lietā saskārās īpašuma "Kaktiņi" īpašniece, no kuras Satiksmes ministrija (SM) nolēma piespiedu kārtā atsavināt īpašumu. Neskatoties uz īpašnieces vēlmi, maiņas darījums nav noticis. Atsavinātāja institūcija ne tikai nav piedāvājusi līdzvērtīgus īpašumu maiņas variantus, bet arī, īpašniecei atrodot savā pagastā atlīdzības apmēram atbilstošus pašvaldībai piederošus īpašumus un pat saņemot pašvaldības rakstisku piekrišanu atsavināt par labu valstij kādu no īpašniecei interesējošiem īpašumu variantiem, atteicās padziļināti izvērtēt tādu labprātīgas atsavināšanas iespēju.⁴

Arī Saeima nav uzklausījusi īpašnieces pārstāves, šī raksta autores, lūgumu pievērst uzmanību tam: ja Saeima norobežojas no reālas iespējas veikt atsavināšanu labprātīgi, piekrītot SM par piespiedu atsavināšanu, tādā gadījumā piespiedu atsavināšana kļūst nevis par izņēmumu, bet gan par principu, un tas ir pretrunā gan Satversmes 105.