Atjaunotajā Latvijas Republikā laikā no 2000. līdz 2011. gadam, kad autore sāka sava promocijas darba¹ izstrādi, jēdzienu "judikatūra" un "tiesnešu tiesības" satura meklējumos bija iesaistījušies vairāki tiesību zinātnieki, publicējot atsevišķus rakstus² par šo tematu vai minētajam jautājumam pievēršoties garāmejot citām problēmām veltītās publikācijās – rakstos³ vai grāmatās.⁴ Tomēr šim jautājumam veltīts izvērsts un dziļš pētījums bija tikai viens – Dr. iur. Gintas Sniedzītes promocijas darbs "Tiesnešu tiesību jēdziens, evolūcija un nozīme Latvijas tiesību avotu doktrīnā".⁵ Autores ieskatā, tas satur savstarpēji pretrunīgus secinājumus gan par Latvijas tiesu, gan Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) un Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) judikatūras un tiesnešu tiesību saistošo spēku un vietu nacionālajā tiesību avotu sistēmā. Tātad precīza un pamatota atbilde uz šo tik būtisko jautājumu Latvijas tiesību zinātnē nebija sniegta.

Iztrūkstot skaidri un precīzi definētiem priekšrakstiem par judikatūras un tiesnešu tiesību saistošo spēku, nav iespējams šos tik nozīmīgos tiesību avotus piemērot atbilstoši modernas demokrātiskas tiesiskas valsts principiem. Iepriekš norādīto iemeslu dēļ tapis autores promocijas darbs. Tajā atrodami precīzi, zinātniski pamatoti secinājumi par Latvijas tiesu, EST un ECT judikatūras un tiesnešu tiesību saistošo spēku un vietu nacionālajā tiesību avotu sistēmā, kā arī piedāvāti risinājumi šo secinājumu iedzīvināšanai tiesu praksē.

Rakstā autore pievērsīsies Latvijas vispārējās jurisdikcijas tiesu⁶ judikatūrai un tiesnešu tiesībām, to saistošajam spēkam un vietai nacionālajā tiesību avotu sistēmā.

1. Judikatūra un tiesnešu tiesības

Pirms šo tiesību avotu analizēšanas precīzi jādefinē to saturs. Autores ieskatā, judikatūra ir visas tiesiskās juridiski nozīmīgās atziņas, kas ietvertas tiesu un tiesnešu (turpmāk arī – tiesa)⁷ nolēmumos un ko tiesa formulējusi, lietojot jebkuru juridisko metodi, jo īpaši tiesību normu interpretācijas un tiesību tālākveidošanas rezultāts. Vienu vai vairākas šādas atziņas var dēvēt gan par judikatūru, gan attiecīgi par judikatūras atziņu vai judikatūras atziņām.

Tiesnešu tiesības ir tiesu un tiesnešu nolēmumos ietvertās tiesību normas, kas tiesību sistēmā atrastas, izmantojot jebkuru no tiesību tālākveidošanas metodēm, un kas tātad ir tiesību tālākveidošanas rezultāts. Vienu vai vairākas šādas tiesību normas var dēvēt gan par tiesnešu tiesībām, gan attiecīgi par tiesnešu tiesību normu vai tiesnešu tiesību normām. No judikatūras un tiesnešu tiesību definīcijām izriet, ka tiesnešu tiesības ir judikatūras sastāvdaļa.

Jēdzienu "judikatūra" un "tiesnešu tiesības" saturu formulējuši daudzi tiesību zinātnieki, taču dažādu iemeslu dēļ šīs definīcijas autore uzskata par neprecīzām. Autoresprāt, nav pamata judikatūras raksturojumā iekļaut šādas pazīmes:

• "ietilpst tiesiskos nolēmumos", jo par tiesiskiem var dēvēt tikai tos nolēmumus, kuri satur pareizas atziņas un ar kuriem lieta vai atsevišķs tiesību jautājums izšķirts taisnīgi, tomēr tiesiskas atziņas ir sastopamas arī rezultāta ziņā kļūdainos nolēmumos;

• "ietvertas nolēmumos, kas stājušies spēkā", jo tiesisks var būt ne vien spēkā stājies, bet arī spēkā neesošs (pārsūdzēts, vēl nestājies spēkā vai atcelts) nolēmums, respektīvi, spēkā neesošs nolēmums ne vienmēr ir prettiesisks un nolēmuma spēkā stāšanās diemžēl nepavisam negarantē tā tiesiskumu;

Tiesnešu tiesības ir judikatūras sastāvdaļa.

• "atrodamas nolēmuma motīvu daļā", jo nevienā citā nolēmuma daļā šīs atziņas nevar atrasties;

• "ietilpst galvenokārt ratio decidendi", jo atziņa, kas vienā lietā ir tikai obiter dictum, citā veido ratio decidendi;

• "atziņas ar principiālu nozīmi", jo nav iespējams definēt vai vismaz konkretizēt jēdziena "sarežģīts tiesību jautājums" nozīmi – ko viens jurists uzskata par elementāru, otrs vērtē kā sarežģītu;