Raksts ir komentārs par Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta spriedumu lietā Nr. SKA-237, kurā pausta tēze: "Pacientu tiesību likuma 10. panta otrā daļa noteic, ka informāciju par pacientu drīkst izpaust tikai ar viņa rakstveida piekrišanu, izņemot likumā noteiktos gadījumus. Tādējādi nav izšķirošas nozīmes apstāklim, ka informāciju ir pieprasījis advokāts juridiskās palīdzības sniegšanas ietvaros, kā pilnvarojuma apliecinājumu iesniedzot orderi, jo nav pamata prezumēt, ka klients, pilnvarojot advokātu sniegt viņam juridisko palīdzību saistībā ar medicīnas tiesību jautājumiem, automātiski ir piekritis arī savu sensitīvo datu apstrādei."
2015. gada 21. jūlijā žurnālā "Jurista Vārds" (Nr. 28) tika publicēts 2015. gada 29. maija Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta (turpmāk – Tiesa) spriedums lietā Nr. SKA-237 (turpmāk – Lieta) par advokāta tiesībām pieprasīt ziņas par klienta veselības stāvokli (turpmāk – Spriedums). Lietā pastāvēja strīds, vai zvērinātam advokātam, uzrādot orderi par juridiskās palīdzības sniegšanu konkrētai personai, ir tiesības iepazīties ar lietas materiāliem, kas satur ziņas par konkrētās personas veselību, kā arī vai persona, vēršoties pie zvērināta advokāta juridiskās palīdzības saņemšanai, vienlaikus piekrīt tās personas datu apstrādei.1
Strīda pamatā bija Veselības inspekcijas lēmums, ar kuru zvērinātam advokātam atteikts, uzrādot orderi, iepazīties ar administratīvās lietas materiāliem, kuri cita starpā satur ziņas par zvērināta advokāta klientes veselības stāvokli. Šajā lēmumā Veselības inspekcija norādījusi, ka zvērinātam advokātam jāuzrāda viņa klientes rakstveida piekrišana atbilstoši Pacientu tiesību likuma normām. Pieteicējs vērsās Administratīvajā rajona tiesā, kura Veselības inspekcijas faktisko rīcību atzina par prettiesisku, norādot, ka "nav iedomājama situācija, ka juridiskās palīdzības sniedzējs varētu sniegt kvalitatīvu juridisko palīdzību medicīnas tiesību jautājumos, neiepazīstoties ar materiāliem, kas satur ziņas par klienta veselības stāvokli. Ir grūti iedomājama situācija, kad persona savu interešu aizsardzībai lietā pilnvarotu pārstāvi, vienlaikus liedzot viņam iepazīties ar ziņām par veselības stāvokli, kas tieši attiecas uz lietas faktiskajiem apstākļiem". Par šo Administratīvās rajona tiesas spriedumu Veselības inspekcija iesniedza kasācijas sūdzību, kuru Tiesa apmierināja, atceļot Administratīvās rajona tiesas spriedumu. Spriedumā ietvertais tiesību normu skaidrojums atklāj vairākus problemātiskus aspektus.
1978. gadā Starptautiskā juristu komisija Ženēvā izveidoja Tiesnešu un advokātu neatkarības centru (The Center for the Independence of Judges and Lawyers).
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienāsno 9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
