"Civīlprocess ir likumā noteikta formāla lietu vešanas kārtība, kas jāievēro tiesai un pusēm",¹ ievērojot savstarpējo cieņu, likumu un godprātīgu rīcību tiesas procesā. Izvirzot cēlo mērķi – savstarpējo cieņu, likuma un godprātīgas rīcības ievērošanu procesa laikā, Civilprocesa likums² (turpmāk – CPL) ir visaptverošs ar noteiktām robežām, kuru pārkāpšana procesa dalībniekiem draud ar dažādām sankcijām, līdz pat lietas zaudēšanai. Pieņemot procesuālo likumu, likumdevējs kā augstākā likumdošanas instance ir noteicis kārtību, kādai ir jābūt tiesas procesa laikā, lai tiesneša pasludinātam spriedumam būtu likuma spēks. Kamēr likumā noteiktā kārtība nav mainīta, pastāvošais process ir pamats un garantija taisnīgam tiesas spriedumam. Taisnīga tiesa, kas ir nepieciešama visai sabiedrībai, tiesas procesā aptver vairākas savstarpēji saistītas tiesības.³ Minēšu tikai dažas no tām – tiesības uz pieeju tiesai, pušu līdztiesības un sacīkstes princips, tiesības tikt uzklausītam, tiesības uz motivētu tiesas spriedumu, tiesības uz pārsūdzību un citas. Saskaņojot dažādās savstarpēji saistītās tiesības, no tiesneša tiek prasīts un likums uzliek par pienākumu taisīt taisnīgu un likumam atbilstošu spriedumu. Lai tiesa varētu šo sabiedrības uzticēto uzdevumu īstenot, lietas dalībniekiem, piedaloties procesā, ir dotas ļoti plašas un visaptverošas tiesības savu aizskarto materiālo un procesuālo tiesību aizsardzībai. Pastāvot ļoti plašām tiesībām, neapšaubāmi, rodas iespēja to interpretācijai.⁴ Izmantojot teorētisko bāzi, būtiski ir atklāt un noteikt tos stūrakmeņus, uz kuriem balstās minēto tiesību satura izklāsts, tās robežas, kuru pārkāpšanas rezultātā to pārkāpējiem rodas negatīvas sekas. Te autors vēlētos likt uzsvaru uz vārdiem "rodas sekas", nevis, kā to bieži atzīmē – "var rasties sekas".