Aizsteidzoties priekšā turpmākajam iztirzājumam, raksta autors uzreiz vēlētos izteikt vienīgi savu subjektīvo viedokli, ka Latvijā kriminālprocesa reformu produktu – Kriminālprocesa likumu (turpmāk – KPL) – raksturo zināma teorētiska eklektika¹ un pat sinkrētisms,² kas tiesību normu piemērošanā var radīt nopietnas juridiskas kolīzijas³ un pārpratumus. Autors nekādā gadījumā nepretendē uz sava viedokļa neapstrīdamību, taču raksta ideja ir ieskicēt dažas ar kriminālprocesu saistītas problēmas cerībā rosināt diskusiju. Arī aplūkojamo problēmu loks nevar pretendēt uz pilnīgu un vispusīgu izklāstu. Tāpat rakstā aplūkotais drīzāk būtu uzskatāms par atsevišķām pagaidām nesasistematizētām tēzēm. Taču autora iekšējā pārliecība mudina paust tās publiski tieši tagad.

Ļoti vienkāršoti izsakoties, ar doktrīnu tiesībās parasti saprot valdošo teoriju, koncepciju, ideju, arī atsevišķu autoru viedokli.⁴

Neapšaubāmi, Latvijas kriminālprocesa doktrīnas būtības un tās avotu noskaidrošanai ir ne tikai teorētiska, bet arī praktiska nozīme. Taču izrādās, ka tas nemaz nav tik vienkārši izdarāms. Cenšoties izsekot kriminālprocesa reformas līkločiem, autoram radās pārliecība, ka Latvijas kriminālprocesa doktrīna drīzāk ir veidojusies stihiski un nereti pat haotiski. Turklāt reizēm to noteikušas utilitāras, īstermiņa procesuālā izdevīgumā balstītas likumdevēja – praktiķu (pašu tiesību piemērotāju) intereses. Citiem vārdiem sakot, doktrīnas pamatā nav atpazīstama vienota un zinātniski izsvērta koncepcija.

Atsevišķi kriminālprocesa jābūtības aspekti

"Taisnas tiesas ideja un tās realizācijas pamatprincipi ir mūžseni. Cilvēki vienmēr ir tiekušies pēc patiesības un taisnības. Patiesības un taisnības garantēšanai sabiedrībā ir izveidota tiesa. Tiesas neitralitāte, objektivitāte, koleģialitāte, patiesības noskaidrošana tiesas procesā ir principi, pēc kuriem strādājušas tiesas jau ilgi pirms tam, kad barbari sagrāva Romu un sāka veidoties Eiropas civilizācija. [..] 5000 gadu tālā pagātnē [..] jau bija radīta sistēma, kuras uzdevums bija garantēt taisnu tiesu ikvienam pavalstniekam."⁵

Taisnīguma ideja lielākoties tiek saistīta ar to, ko pazīst kā dabiskās tiesības, kuru "motīvs – ilgas pēc ideālām tiesībām, [kas kā] cilvēces ētiskās apziņas kategoriska prasība [..] cenšas panākt taisnības principa realizāciju pozitīvās tiesībās. Šai ziņā dabiskām tiesībām ir mūžīga un nepārejoša vērtība".⁶

Jautājums par to, kas ir taisnīgums jeb taisnīgs, kopš sendienām ir nodarbinājis cilvēces rosīgākos prātus un bijis dažādu domātāju diskusiju un monologu priekšmets.⁷ Tātad, "ja pamatprasības kriminālprocesam vajadzētu raksturot vienā vārdā, tad šis vārds ir "taisnīgs"".⁸

Neraugoties uz to, ka ikkatra indivīda subjektīvā (pat intuitīvā) pārliecība par to, kas ir taisnīgums, lielākoties ir atšķirīga, tomēr "konstruktīva polemika nav iespējama bez vienprātības pamatpremisās, respektīvi – zināmās sākotnējās idejās, [bet, ja tā nenotiek, tad] labākajā gadījumā tāda polemika pārvēršas emocionālā strīdā vai savu uzskatu demonstrācijā auditorijas priekšā".⁹

Neraugoties uz visām šīm objektīvajām grūtībām, arī kriminālprocesā ir jābūt saprotamiem, skaidriem, paredzamiem un vienotiem "spēles" noteikumiem. Tātad – zināmam konsensam (kompromisam) par taisnīgumu. Jēdzieniski to nodefinēt ir gandrīz neiespējami. Tomēr to var kompensēt procesuāli.

Citiem vārdiem sakot, lai cik tas arī tautoloģiski izklausītos, tieši pati procedūra jeb procesuālā kārtība kā instruments arī nes šo nepieciešamo slodzi, lai nodrošinātu nepieciešamo taisnīgumu kriminālprocesā. Taču tieši tādēļ "tādās tiesību nozarēs kā [..] procesuālās tiesības būtu jābūt ierobežotam nenoteiktam juridisku jēdzienu lietojumam",¹⁰ bet pašām kriminālprocesuālajām normām jābūt ļoti konkrētām, jo nav iespējams paļauties uz tiesību normu piemērotāju izpratnes vienprātību par šiem jēdzieniem. Autora ieskatā, likumdevējs kriminālprocesa reformas gaitā Latvijā to nedrīkstēja neievērot.

Jebkuras civilizētas valsts kriminālprocesa mērķa būtību var izteikt arī ļoti vienkārši: tā ir kārtība, kādā, piemērojot krimināllikuma normas, tiek nodrošināta noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā vainīgo personu sodīšana un secīgi – nevainīgo personu attaisnošana.¹¹

Arī KPL 1. pantā norādīts, ka "Kriminālprocesa likuma mērķis ir noteikt tādu kriminālprocesa kārtību, kas nodrošina efektīvu Krimināllikuma normu piemērošanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē".