21. Maijs 2013 /NR. 20 (771)
Skaidrojumi. Viedokļi
Atteikuma pamati izpildu rakstu izsniegšanā
19
Bac.iur.
Viktorija Voitešonoka
Valsts kontroles juriste, Rīgas Juridiskās augstskolas maģistrantūras studente 

Pieteicējs, lai veiktu piedziņu piespiedu kārtā, vēršas valsts tiesā, kad šķīrējtiesas spriedums labprātīgi netiek pildīts, lūdzot izsniegt izpildu rakstu, tomēr, lai arī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts (turpmāk – Senāts) norādījis uz rajonu tiesu pieļautajām kļūmēm,1 izsniedzot izpildu rakstus, vēl aizvien netiek ievērota judikatūra atbilstoši Civilprocesa likuma (turpmāk – CPL) 5. panta sestajai daļai,2 kā arī šķīrējtiesas ne vienmēr taisa "kvalitatīvus" spriedumus, uz kuru pamata tiesnesis var izsniegt izpildu rakstus šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildei.

Raksta ietvaros autore vēlas vērst uzmanību ne tikai uz CPL 536. pantu, kurā noteikti pamati atteikumam izsniegt izpildu rakstu, bet arī norādīt uz Satversmes tiesas 2005. gada 17. janvāra spriedumā3 minētajām atziņām, jo tiesnesim, izsniedzot izpildu rakstu uz pastāvīgās šķīrējtiesas sprieduma pamata, ir ne tikai jāpārbauda, vai ievērotas procesuālo tiesību normas, bet arī jāpārliecinās par pareizu šķīrējtiesas spriedumā ietverto materiālo tiesību normu piemērošanu.

Izklāsta sākumā norādīti pamati minētajam apsvērumam, tālāk apskatīti jautājumi, ar kuriem visbiežāk jāsastopas praksē, atsakot izsniegt izpildu rakstu, t.i., pamattiesību ievērošana, mutvārdu procesa nodrošināšana šķīrējtiesas procesā, nepieciešamība ievērot parādnieka iebildumus, šķīrējtiesas kompetence, kādai jābūt tiesneša rīcībai, ja viens no parādniekiem ir maksātnespējīgs, un šķīrējtiesas izdevumi.

Vērtējot tiesu praksi, secināms, ka radies kļūdīgs priekšstats, ka no CPL 536. panta izriet, ka vispārējās jurisdikcijas tiesai izvirzīta prasība vērtēt tikai procesuālo tiesību normu ievērošanu. Piemēram, Rīgas rajona tiesas tiesnese 2011. gada 12. aprīļa lēmumā norādījusi, ka, "izlemjot jautājumu par izpildu raksta izsniegšanu, tiesnesis pārbauda tikai iespējamos procesuālā rakstura pārkāpumus, kas varētu būt par pamatu atteikumam izsniegt izpildu rakstu, nevis materiāltiesiska rakstura pārkāpumus".4 Balstoties uz norādīto secinājumu, netiek ievērots, ka tiesnesim jāpieņem lēmums par izpildu raksta izsniegšanu uz iesniegto dokumentu pamata, līdz ar to jāpārbauda ne tikai CPL 536. pantā norādītais, bet arī CPL D daļā ietvertās prasības, piemēram, CPL 487.,5 530., 534. pants. Minētais izriet arī no Satversmes tiesas spriedumā iekļautās atziņas, ka "uz vispārējās jurisdikcijas tiesām gulstas no Satversmes un starptautiskajām cilvēktiesību normām izrietošs pienākums atteikt izpildu raksta izsniegšanu, ja šķīrējtiesas procesā nav ievērotas pamattiesības, no kuru izmantošanas persona nav atteikusies, un CPL paredz iespēju šo pienākumu izpildīt".6 Turklāt spriedumā norādīts uz Eiropas Savienības (turpmāk – ES) direktīvām, kas iestrādātas Patērētāju tiesību aizsardzības likumā (turpmāk – PTAL).

Izpildu raksta izsniegšanas procesam jāatbilst Satversmes 92.

ABONĒ 2024.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
19 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Octa
10. Janvāris 2014 / 00:17
1
ATBILDĒT
Octa bez uzcenojuma http://www.ltab.lv/
R.K
27. Maijs 2013 / 17:52
0
ATBILDĒT
Tad Pats arī izskata lietu un izpilda. Precīzāk, piekritību vispārējās jurisdikcijas tiesai tādā gadījumā neviens nav atcēlis.
Armands
27. Maijs 2013 / 17:43
0
ATBILDĒT
Paldies par atbildi! Jāatzīst, ka šoreiz esmu kļūdījies, jo gan saskaņā ar Jūsu minēto konvenciju, gan CPL normām tiešām šķīrējtiesas līgumā var arī vispārīgi vienoties par strīdu izšķiršanu šķīrējtiesā. Tajā pašā laikā uzskatu, ka atbilstoši CPL, ja puses vienojas par strīda nodošanu pastāvīgā šķīrējtiesā, tad tomēr ir jānorāda konkrēta šķīrējtiesa, it īpaši, ja viena no pusēm nav komersants, jo CPL neatrunā, kā šādā gadījumā izvēlēties pastāvīgo šķīrējtiesu; risinājums var būt šķīrējtiesas līgumā atrunāta kārtība, kādā tiek izvēlēta konkrēta šķīrējtiesa. Konvencijā gan ir atrunāts, kā izvēlēties pastāvīgo šķīrējtiesu, ja puses ir vienojušās par strīdu izšķiršanu pastāvīgā šķīrējtiesā, bet nav konkretizējušas šķīrējtiesu, taču, kā norādīju, saskaņā ar konvencijas 1.pantu šī konvencija ir piemērojama strīdu risināšanai starptautiskās tirdzniecības jomā.



R.K. oponentiem varu norādīt, ka gadījumā, ja puses nav vienojušās par strīda nodošanu pastāvīgā šķīrējtiesā, tad saskaņā ar CPL 499.panta ceturto daļu puses ir vienojušās par strīda izšķiršanu ad hoc šķīrējtiesā; ja šajā gadījumā puses nav vienojušās par ad hoc šķīrējtiesas izveidošanas (šķīrējtiesnešu iecelšanas) kārtību, tad atbilstoši tai pašai CPL 499.panta ceturtajai daļai katra puse izvēlas savu šķīrējtiesnesi, kuram, protams, arī jāatbilst CPL 497.panta kritērijiem, un šie abu pušu šķīrējtiesneši, savstarpēji vienojoties, ieceļ trešo šķīrējtiesnesi. Protams, neatrisināts paliek jautājums, kas notiek ar šo ad hoc šķīrējtiesas procesu, ja šie pušu ieceltie šķīrējtiesneši \"labākajās\" Latvijas jurisprudences tradīcijās nevar vienoties par trešo šķīrējtiesnesi? Runājot šaha terminoloģijā - ir pata stāvoklis. :-)
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 16
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL PAR ŠO TĒMU
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties