Tomēr gan Eiropas Padomes dokumentos, gan arī juridiskajā literatūrā jau vairākus gadu desmitus dominē uzskats, ka uz mūžu notiesātajām personām nepieciešama sevišķi intensīva resocializācija, ka ne vienmēr uz mūžu notiesātās personas arī brīvības atņemšanas iestādē turpina būt sevišķi bīstamas un ka katrā uz mūžu notiesātās personas gadījumā ir nepieciešams individuāls piemērojamā soda izciešanas režīma un drošības pasākumu izvērtējums.

Pēdējos desmit gados daudzās valstīs ir pieaudzis uz mūžu notiesāto personu skaits. Piemēram, ASV 1992. gadā bija 70 000 uz mūžu notiesāto personu, 2003. gadā – 128 000, 2009. gadā – 140 610 uz mūžu notiesāto personu.¹ Savukārt Apvienotajā Karalistē ir vairāk uz mūžu notiesāto personu nekā pārējās Eiropas valstīs kopā – 12 500 uz mūžu notiesāto personu Apvienotajā Karalistē un apmēram 8000 uz mūžu notiesāto personu pārējās Eiropas valstīs.² Tāpat ir palielinājies laiks, ko uz mūžu notiesātās personas pavada ieslodzījumā, vienlaikus samazinoties nosacītas pirmstermiņa atbrīvošanas, apžēlošanas un soda mīkstināšanas gadījumu skaitam.

Jāņem vērā, ka ilgtermiņa brīvības atņemšanas sodi var tikt piespriesti ne tikai par tādiem smagiem noziegumiem kā slepkavība, bet arī par mazāk smagiem noziegumiem, pat tādiem, kas nav saistīti ar vardarbību.³ Piemēram, ASV dažos štatos pastāv "trīs sitienu" politika, kas nozīmē, ka pēc trešā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas persona tiek notiesāta ar mūža ieslodzījumu. Interesanti ir tas, ka dažos štatos, lai piemērotu "trīs sitienu" politiku, ir nepieciešams, ka šajos trijos noziedzīgajos nodarījumos ietilpst ar vardarbību saistīti noziedzīgi nodarījumi, tomēr dažos štatos var tikt ieskaitīti arī mazāk smagi noziegumi. Līdz ar to persona, kas izdarījusi trīs mazāk smagus ar īpašuma apdraudējumu saistītus noziedzīgus nodarījums, ja tā tiek notiesāta ar mūža ieslodzījumu, nonāk vienā soda izciešanas režīmā ar personu, kura, piemēram, nogalinājusi lielu skaitu cilvēku. Ir skaidrs, ka šādā gadījumā abi notiesātie rada atšķirīgus apdraudējumus, tiem ir atšķirīgas resocializācijas vajadzības un attiecībā uz viņiem nav jālieto vienādi speciālie drošības līdzekļi (piemēram, roku dzelži, pārvietojoties cietuma teritorijā).

Kaut arī daudzās valstīs ir paredzēta iespēja uz mūžu notiesātās personas atbrīvot nosacīti pirms termiņa vai apžēlot, praksē bieži vien šī iespēja pastāv tikai teorētiski. Piemēram, Nīderlandē notiesātajam ir tiesības lūgt viņu atbrīvot nosacīti pirms termiņa, taču to var piemērot, tikai pamatojoties uz karaļa izdotu rīkojumu, kas notiek ļoti reti: laika posmā no 1989. gada tika atbrīvota tikai viena uz mūžu notiesāta persona, kas bija neārstējami slima.⁴ Anglijā un Velsā 2010. gadā tikai viena no 13 uz mūžu notiesātajām personām tika atbrīvota no soda izciešanas nosacīti pirms termiņa. Savukārt Igaunijā kopš neatkarības atgūšanas valsts prezidents nevienu reizi nav izmantojis šādas savas tiesības uz apžēlošanu.⁵ Jāpiezīmē, ka arī Latvijā uz mūžu notiesātajām personām strauji tuvojas laiks, kad tās vismaz teorētiski varēs pretendēt uz nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu.