Skaidrības labad atgādināsim 2012. gada 16. oktobrī "Jurista Vārdā" Nr. 42 (741) publicēto ierosinājumu izteikt CL 1716. pantu jaunā redakcijā:

"Līgumsods ir konkrēti noteikta naudas summa vai cita mantiska vērtība, ko kāda persona uzņemas maksāt (ciest) sakarā ar savu saistību tajā gadījumā, ja viņa šo saistību neizpildītu vai neizpildītu pienācīgi. Līgumsodu nedrīkst noteikt vairākkārtīgu (atkārtotu) vai procentuāli pieaugošu maksājumu vai devumu veidā."¹

Pagājušā gada decembrī notika Tieslietu ministrijas rīkotā sanāksme, kurā Tirdzniecības un rūpniecības kameras, Komercbanku asociācijas, Advokātu kolēģijas, Kredītņēmēju apvienības, banku pārstāvji, tiesību zinātnieki un Saeimas deputāti vienprātīgi atzina, ka praksē vērojamas līgumsodu pārmērības, taču viedokļi atšķīrās par ceļiem, kā šādas negatīvās parādības pārvarēt. Diskusija deva ierosmes par grozījumu redakcionālu pilnveidošanu un atklāja vajadzību plašāk izskaidrot ierosinājumu būtību. Izskanēja šādi iebildumi:

1) līgumu brīvību nevajagot ierobežot, it īpaši komersantu līgumu attiecībās;

2) līgumsodam esot sodoša un preventīva funkcija, ko nedrīkstot mazināt;

3) procentos izteikti līgumsodi esot arī citās valstīs, tostarp ES dalībvalstīs;

4) līdzējiem un tiesām jau esot pietiekami daudz tiesisku līdzekļu, lai nepieļautu pārmērības.

Zīmīgi, ka šādus pretargumentus visai aktīvi izvirzīja gados jauni advokatūras pārstāvji, kas pretendē arī uz nobriedušu zinātnieku vārdu, bet nav savām acīm vērojuši līgumsoda evolūciju no padomju laika līdz mūsdienām. Tas mudina sīkāk pievērsties vēsturiskajiem apstākļiem, kuros nostiprinājies uzskats, ka procentos izteikts līgumsods ir parasta un nebūt ne slikta parādība.

Atskats vēsturē

Kopš Civillikuma atjaunošanas spēkā tā normas par līgumsodu ir interpretētas tā, kā tas bija padomju tiesību sistēmā.