1.4. Zaudējumi

1.4.1. Zaudējumu jēdziens

Zaudējumu apmērs tiek noteikts, salīdzinot esošo sabiedrības finansiālo stāvokli ar tādu stāvokli, kurš pastāvētu, ja vien nebūtu veikta prettiesiska rīcība. Ja pašreizējā sabiedrības mantas vērtība ir mazāka nekā iepriekšminētais hipotētiskais lielums, sabiedrība ir cietusi zaudējumus. Zaudējumus veido jebkurš sabiedrības mantas samazinājums (CL 1770. p.), tai skaitā ziedojumi un izdevumi korporatīvo pasākumu rīkošanai. Tik plašs zaudējumu jēdziens neapdraud valdes locekļa rīcības brīvību, jo pienākums atlīdzināt zaudējumus rodas viņam tikai tad, ja tika izdarīta prettiesiska darbība. Tāpēc valdes loceklim pierādot, ka viņš ir darbojies sabiedrības interesēs, neiestājas nelabvēlīgas mantiskas sekas.⁹⁰ Nosakot zaudējumu apmēru, tiek ņemts vērā tikai pašas sabiedrības mantiskais stāvoklis, kuru neietekmē kapitāla daļu vērtības sarukums valdes locekļa prettiesiskas rīcības dēļ.⁹¹

Latvijas tiesu praksē par zaudējumiem netiek atzītas parādsaistības, kuras cietušajam ir radušās prettiesiska aizskāruma rezultātā. Šāda judikatūra balstās uz nepareizu izpratni par tagadējās mantas samazinājumu. Mantas sastāvā ietilpst ne tikai ķermeniskas lietas, bet arī prasījumi un saistības, līdz ar to personas mantas vērtība sarūk jau ar brīdi, kad pieaug viņas parādu apjoms, nevis tad, kad viņa ir nokārtojusi savas saistības.⁹² To uzskatāmi apliecina sabiedrības bilance, kurā tiek atspoguļoti ne tikai veiktie, bet arī plānotie maksājumi, kas arī ietekmē sabiedrības vērtību. 2010. gadā Senāts atkāpās no savas kļūdainās prakses, atzīstot cietušā tiesības saņemt kompensāciju par sabojātu lietu neatkarīgi no tā, vai viņš ir samaksājis par tās remontu.⁹³ Šajā lietā Senāts pareizi uzsvēra, ka cietušais drīkst izmantot atlīdzību ne tikai lietas iepriekšējā stāvokļa atjaunošanai, bet arī citiem mērķiem.⁹⁴ Tā ir cietušā brīva izvēle, kura viņam tiek liegta gadījumā, ja zaudējumu pierādīšanai ir obligāti jāveic maksājums bojājumu novēršanai.

Taču vēlāk Senāts ir atgriezies pie sākotnējās judikatūras, šādā veidā nepamatoti ierobežojot maksātnespējīgās sabiedrības tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību, jo pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas sabiedrība bieži vien nevar veikt maksājumus mantas nepietiekamības dēļ, kas, pēc Senāta viedokļa, nozīmē, ka maksātnespējīgai sabiedrībai nemaz netika nodarīti zaudējumi. Vienā lietā VID ir uzrēķinājis sabiedrībai kavējuma naudu, kuru sabiedrība nevarēja samaksāt iestājušās maksātnespējas dēļ. Senāts ir norādījis, ka spēkā stājies VID lēmums par soda naudas samaksu pats par sevi nerada sabiedrībai zaudējumus.⁹⁵ Tādējādi veidojas apburtais loks. Ja valdes locekļa prettiesisku darbību rezultātā sabiedrība tiek novesta līdz maksātnespējai, tā nav tiesīga vērsties pret viņu tiesas ceļā, jo mantas nepietiekamības dēļ nevar apmierināt kreditoru prasījumus un tādējādi pierādīt zaudējumu esamību. Šāda attieksme nepamatoti privileģē valdes locekli arī no cita aspekta. Dažās situācijās pat tādai sabiedrībai, kurai nav finansiālas grūtības, var nebūt naudas, lai pilnībā novērstu valdes locekļa pārkāpuma rezultātā radītās nelabvēlīgās mantiskās sekas, vai arī iepriekšējā stāvokļa atjaunošana var būt ekonomiski nepamatota. Pašreizējā tiesu prakse liedz sabiedrībai tiesības pieprasīt kompensāciju šādos gadījumos.

Iespējams, ka iepriekšminētā judikatūra tika izveidota, lai novērstu nepamatotu prasību celšanu par zaudējumu piedziņu. Taču ir nepareizi risināt šādu procesuālo problēmu ar materiālo tiesību normu palīdzību. Pirmkārt, atbildētāju pietiekami aizsargā sacīkstes princips. Atbildētājs var iesniegt tiesai savu tāmi par remonta darbiem un apstrīdēt prasītāja dokumentus par izdevumiem. Atbildētājs var vērst tiesas uzmanību uz to, ka prasītājs vairākus mēnešus pēc prasības celšanas joprojām nav samaksājis līgumsodu, kas liek kritiski vērtēt viņa apgalvojumu par šāda veida zaudējumu esamību. Otrkārt, mākslīgi sašaurinot mantas jēdzienu, tiesa liedz cietušajam tiesības prasīt atlīdzību pat tad, kad nepastāv šaubas par viņa parādsaistību apmēru, piemēram, VID uzrēķins, kuru nav apstrīdējis valdes loceklis, kura vainas dēļ sabiedrībai tika uzlikts pienākums samaksāt soda naudu. Treškārt, prasības izvirzīšana par maksājuma veikšanu mantas samazinājuma atzīšanai nedod pilnīgu garantiju tam, ka netiks celta nepamatota prasība, jo negodprātīgs prasītājs var apmaksāt fiktīvus pakalpojumus vai preces, lai mākslīgi palielinātu prasības summu.

Mantas jēdziena reducēšana līdz kustamām lietām un naudas krājumiem noved pie tā, ka tiesas izslēdz zaudējumu rašanās iespējamību sabiedrībai ar negatīvu pašas kapitālu. Ja sabiedrības saistību apmērs pārsniedz aktīvu vērtību, tiek nepareizi uzskatīts, ka sabiedrības manta vairs nevar samazināties. Respektīvi, mantas samazinājums apstājas pie nulles, līdz ar to turpmākie parādi vai priekšā stāvošie izdevumi vairs nerada sabiedrībai zaudējumus.⁹⁶ Kādā civillietā šāds apsvērums bija viens no iemesliem prasības noraidīšanai par maksātnespējīgai sabiedrībai nodarītajiem zaudējumiem. Senāts atstāja spēkā apelācijas instances tiesas spriedumu.⁹⁷ Šāda nostādne faktiski noved pie valdes locekļu amnestijas pēc sabiedrības maksātnespējas procesa pasludināšanas.

Iepriekš norādītā tiesu prakse ir kļūdaina divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, ietverot mantas jēdzienā prasījumus un saistības, tiek novērsts formāls šķērslis mantas samazinājuma turpināšanai arī pēc negatīva pašu kapitāla sasniegšanas. Sabiedrībai, kuras parādi pārsniedz aktīvus par simts latiem, ir lielāka vērtība nekā sabiedrībai, kurai šis rādītājs veido tūkstoti latu. Otrkārt, sabiedrībai ir jāņem vērā ne tikai tās dalībnieku, bet arī kreditoru leģitīmās intereses. Valdes loceklis nedrīkst apzināti slēgt darījumus par sliktu kreditoriem, lai vien radītu lielāku labumu sabiedrības dalībniekiem.