Lietas faktiskie apstākļi un Senāta argumenti

Vispirms lietas apstākļi īsumā: apsūdzētie, izmantojot faktu, ka parādnieki nebija nokārtojuši parādsaistības, nolēma iegūt īpašumā parādsaistību nodrošināšanai ieķīlāto nekustamo īpašumu par cenu, kas būtiski zemāka par tirgus vērtību. Lai gan parādnieki saistības vēlāk izpildīja, viens no apsūdzētajiem, noslēpjot šo faktu, iesniedza tiesā pieteikumu par nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē tiesas ceļā. Izsole tomēr nenotika, jo tiesas lēmums par nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu tika atcelts. Turpinājumā detalizētāks lietas apstākļu izklāsts.

2002. gada 10. janvārī starp banku un fiziskām personām V. un Z. noslēgts aizdevuma līgums, ar kuru aizņēmējiem izsniegti Ls 10 500. Aizdevuma nodrošināšanai nostiprināta pirmā hipotēka uz aizņēmēja V. mātei S. piederošu nekustamo īpašumu. Vēlāk, 2003. gada 6. janvārī, starp banku un S. noslēgts otrs aizdevuma līgums par Ls 1020. Aizdevuma nodrošināšanai nostiprināta otrā hipotēka uz S. nekustamo īpašumu.

Ņemot vērā aizņēmēju neregulāros maksājumus, 2004. gada 29. aprīlī banka cedēja apsūdzētajam A. prasījuma tiesības pret parādniekiem V. un S. Noslēdzot cesijas līgumus, apsūdzētais A., būdams pārliecībā, ka parādnieki nespēs nokārtot parādsaistības, vēlējās iegūt parāda nodrošināšanai ieķīlāto īpašumu.

Vēlāk, kad apsūdzētais A. saprata, ka parādnieki centīsies parādu dzēst, viņš vienojās ar līdzapsūdzēto B. – juristu, ka pēdējais darbosies pirmā interesēs un darīs visu iespējamo, lai parādnieki nespētu sazināties ar cesionāru A., tai skaitā novilcinās galīgās parāda summas aprēķina izsniegšanu. Turpmāk B. izvairījās no kontaktiem ar parādniekiem. Tikai 2004. gada 1. jūlijā, atbildot uz parādnieka V. vēstuli, B. izsūtīja atbildi, kurā norādīja parādsaistību apmēru.

2004. gada 26. jūlijā minētā summa tika iemaksāta vēstulē norādītajā kontā, par ko tika informēts B.

Saprotot, ka pie šādiem apstākļiem A. nevarēs iegūt ieķīlāto nekustamo īpašumu, A. un B. nolēma izmantot viltu. Šī nodoma realizēšanai A. tikās ar savu paziņu – trešo apsūdzēto C. un vienojās ar viņu, ka ar atpakaļejošu datumu sastādīs jaunus cesijas līgumus, kuros norādīs, ka cesijas tiesības uz S. nekustamo īpašumu A. cedējis C. Tāpat abi vienojās, ka A. saņemto naudu paturēs savā kontā, lai parādnieki nevarētu laikus samaksāt jaunajam cesionāram C.

2004. gada augustā B. izgatavoja divus neīstus cesijas līgumus, datētus ar 2004. gada 15. jūliju. Abus līgumus parakstīja A. un C. Pēc tam B. informēja parādniekus par cesijas līgumu noslēgšanu, norādot parādsaistību apmēru. Tādā veidā no parādniekiem ar viltu atkārtoti pieprasīts samaksāt parādu, kas bija samaksāts 2004. gada 26. jūlijā, t. i., pirms cesijas līgumu parakstīšanas.

2004. gada 19. augustā V. iemaksāja C. norādītajā kontā vēl Ls 160, kas bija starpība starp A. galīgā aprēķina summu un C. pieprasīto summu, informējot par to visus apsūdzētos.

C., zinot, ka parāds samaksāts, parakstīja B. sagatavotu vēstuli, kas adresēta V., norādot, ka viņa kontā ieskaitīti tikai Ls 160, bet A. nav darījis zināmu, ka parāds samaksāts.

2004. gada 24. augustā C. parakstīja B. sagatavoto pieteikumu rajona tiesai par nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē tiesas ceļā. Pieteikumā norādīta nepatiesa informācija par to, ka S. savas saistības nav nokārtojusi.

2004. gada 3. septembrī tiesnese pieņēma lēmumu atļaut nekustamā īpašuma pārdošanu izsolē atbilstoši B. sagatavotiem nosacījumiem ar izsoles sākumcenu Ls 20 000.

2004. gada 15. septembrī parādnieki tiesā iesniedza prasību, kurā izklāstīja darījuma apstākļus un lūdza tiesu pieņemt lēmumu par izsoles apturēšanu līdz prasības izskatīšanai pēc būtības.

2004. gada 20. septembrī tiesnese pieņēma lēmumu apturēt nekustamā īpašuma pārdošanu. Tādējādi apsūdzētie savu nodomu par nekustamā īpašuma iegūšanu par pazeminātu cenu, kura tirgus vērtība bija Ls 52 000, nerealizēja no savas gribas neatkarīgu iemeslu dēļ.

Izskatot lietu atkārtoti, apelācijas instances tiesa atzina par pierādītu, ka apsūdzētie bez tiesiska pamata uz viltotu cesijas līgumu pamata labprātīgā izsolē gatavojās pārdot cietušās nekustamo īpašumu, maldinot cietušos un Tukuma rajona tiesu. Cesijas līgumu viltošana tieši bija nepieciešama, lai panāktu, ka nekustamais īpašums nonāktu izsolē, kurā to A.