Gan tālākpārdošanas cenu noteikšana jeb cenu fiksēšana, gan tirgus sadale ir uzskatāmas par būtiskiem konkurences ierobežojumiem un tikai ļoti retos izņēmumu gadījumos varētu tikt atzītas par spēkā esošām. Ja sabiedrībā kopumā pastāv izpratne par tirgus sadales nepieļaujamību, tad attiecībā uz cenu noteikšanu, šķiet, to nevar tik droši apgalvot. Diemžēl, kā novērojams, komersantu vidū vēl aizvien ir nepietiekama izpratne par cenu fiksēšanas nepieļaujamību arī vertikālo vienošanos ietvaros.

Tālākpārdošanas cenas noteikšana (angļu val. resale price maintenance) ir viens no izplatītākajiem konkurences pārkāpumiem, kas nereti tiek pieļauts starp vertikāli saistītiem tirgus dalībniekiem – preču piegādātājiem (ražotājiem, vairumtirgotājiem) un preču pircējiem (izplatītājiem), kuri tās pārdod tālāk saviem klientiem. Šādos gadījumos vienošanās ietver nosacījumu, ka pircējs apņemas (vai tam uzlikts par pienākumu) nepārdot preces zem noteiktas cenas, pārdot par noteiktu cenu vai pārdot ne dārgāk par noteiktu cenu. Konkurences tiesību aspektā tās attiecīgi dēvē par minimālajām, fiksētajām un maksimālajām vai ieteicamajām tālākpārdošanas cenām. Jāuzsver, ka konkurences tiesības nevēršas pret maksimālo vai ieteicamo cenu nosacījumiem, tomēr šīs cenas var iekļūt riska zonā, ja praksē tās izpaužas kā fiksētās tālākpārdošanas cenas.

Pēdējo gadu laikā Konkurences padome vairākkārt ir izmeklējusi lietas par tālākpārdošanas cenas noteikšanu. Ir konstatēti pārkāpumi, uzlikti naudas sodi, tāpat veikti izglītojoši pasākumi, rīkojot seminārus un plašsaziņas līdzekļos sniedzot informāciju par šā pārkāpuma būtību un nepieļaujamību.