Tieslietu ministrija kopš 2011. gada vasaras vērtē jaunā Maksātnespējas likuma praktisko piemērošanu un iespējamās problēmas maksātnespējas tiesiskajā regulējumā.1 Izvērtēšanas rezultātā Tieslietu ministrija nonākusi pie secinājuma, ka viena no būtiskākajām problēmām maksātnespējas jomā ir trīs maksātnespējas likumi, kas regulē maksātnespējas procesu norisi (atkarībā no maksātnespējas procesa uzsākšanas tā norisi pašlaik regulē likums "Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju", 2007. gada 1. novembra Maksātnespējas likums un 2010. gada 26. jūlija Maksātnespējas likums). Tieslietu ministrijas ieskatā, visiem maksātnespējas procesiem jāpiemēro viens likums – jaunais Maksātnespējas likums, un tā nodrošināšanai jāparedz pārejas periods.2 Pašlaik jau ir izstrādāts likumprojekts "Grozījumi Maksātnespējas likumā", kurā noteikts regulējums pārejai uz viena likuma piemērošanu visiem maksātnespējas procesiem.
Raksta mērķis ir izvērtēt pamatojumu iecerētajiem Maksātnespējas likuma grozījumiem par pāreju uz viena likuma piemērošanu visiem maksātnespējas procesiem, kā arī analizēt šādu grozījumu atbilstību tiesiskas valsts principam. Rakstā tiks analizētas arī iespējamās problēmas, kas radīsies, ja Maksātnespējas likuma grozījumus pieņems atbilstoši pašlaik izstrādātajai redakcijai.
Maksātnespējas likuma grozījumu pamatojums
Likumprojekta "Grozījumi Maksātnespējas likumā" anotācijā norādīts, ka ir nepieciešama pāreja uz viena likuma piemērošanu visiem maksātnespējas procesiem, jo trīs likumu dēļ rodas kļūdas tiesību normu piemērošanas un interpretācijas jautājumos. Autori uzskata, ka ar iecerētajiem grozījumiem netiks uzlabota maksātnespējas tiesību normu piemērošanas un interpretācijas kvalitāte. Proti, tiesību normu piemērotāji strādā ar dažādiem, pēc satura atšķirīgiem likumiem, un šis apstāklis pats par sevi neietekmē tiesību normu piemērošanas kvalitāti. Tiesību doktrīnā ir norādīts, ka tiesību piemērotājiem jāprot konkretizēt un atklāt tiesību normas saturu, kā arī attiecināt tiesību normu uz faktisko dzīves gadījumu. Tādējādi tiesību normu piemērošanas kļūdas nav attaisnojamas ar likumu robiem, likumu nepilnībām vai likumu neskaidro redakciju.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienāsno 9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
