Tomēr, sekojot tradīcijai, ka Satversmes tiesas "dzimšanas diena" tiek atzīmēta decembra sākumā, šā gada 8. decembrī ST priekšsēdētājs Gunārs Kūtris un bijušais ST priekšsēdētājs Aivars Endziņš uzrunāja esošos un bijušos ST tiesnešus un darbiniekus, kas kuplā skaitā bija pulcējušies ST sēžu zālē, lai kopīgi atcerētos svarīgākos sasniegumus, skaistākos mirkļus, skumjos brīžus, kā arī daudzšķautņaino ST ikdienu.

Šā raksta autore pieder ne vien tai darbinieku trijotnei, kuri ST nostrādājuši visilgāk, proti, no 1996. gada decembra, bet arī pirms tam ir bijusi klāt Satversmes tiesas likuma (turpmāk – ST likums) projekta tapšanā Saeimas Juridiskajā komisijā. Ņemot vērā minēto pieredzi, lasītājam tiek piedāvātas 15 domas par ST paveikto šajos 15 gados. Taču šis raksts nepretendē uz pilnīgu ST paveiktā apkopojumu, jo to šādā formātā nemaz nav iespējams izdarīt.

1. Konstitucionālās tiesvedības idejas īstenojums

Konstitucionālās tiesvedības ideja Latvijā ir ievērojami vecāka par ST. Tā kā šis raksts galvenokārt vērsts uz ST darbības 15 gadiem, sīkāk nekavēšos nedz pie vēsturiskās attīstības līkločiem, ko konstitucionālās tiesvedības ideja Latvijā ir piedzīvojusi pirms ST likuma un likuma "Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē" pieņemšanas 1996. gada 5. jūnijā, nedz arī pie šo likumu projektu ērkšķainā tapšanas ceļa. Turklāt interesentiem par to "Jurista Vārda" slejās jau ir pieejama informācija.¹

Aicinot 6. Saeimas deputātus atbalstīt pirmajā lasījumā likumprojektu, kas paredzēja grozīt Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 85. pantu, A. Endziņš, toreiz vēl Saeimas deputāts, uzsvēra: "Aicinu cienījamo Saeimu apzināties šā soļa svarīgumu un to, ka Satversmes tiesa demokrātiskai valstij ir akūti nepieciešama institūcija."² Vēlāk, jau ST priekšsēdētāja statusā, A. Endziņš teica: "Konstitucionālās tiesas vēsturiskā misija ir garantēt, lai politiskā vara netiktu izlietota ļaunprātīgi. Tas pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem tika uzsvērts Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas inaugurācijas ceremonijā, to pašu mēs varam apgalvot, atskatoties paši uz savu ikdienas darbu."³

Konstitucionālās tiesvedības izveidošana visupirms ir jāvērtē kontekstā ar Satversmes darbības atjaunošanu un nepieciešamību pilnveidot Satversmes aizsardzības mehānismu. Lai arī visas trīs Baltijas valstis savas neatkarības atjaunošanu balstīja uz valstiskuma kontinuitātes doktrīnu, gan Lietuva, gan arī Igaunija savu kādreizējo konstitūciju darbību atjaunoja tikai simboliski, pēc tam pieņemot jaunas konstitūcijas. Satversmes darbības atjaunošana pilnā apjomā savulaik bija saprātīgs, bet zināmā mērā arī riskants solis. Nedrīkst aizmirst, ka pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Satversme nebija nodrošinājusi tādu efektīvu mehānismu, kas nepieļautu autoritārisma nodibināšanos. Savukārt ST izveidošana bija būtisks solis Satversmes aizsardzības mehānisma pilnveidošanā.

Šo, tēlaini izsakoties, ugunsdzēsēja jeb "sargsuņa" funkciju grūti novērtēt ar skaitļiem par izskatītajām lietām vai spriedumu tekstu domas dziļumu un labskanību. Pats fakts, ka pastāv ST, kas ir apveltīta ar pilnvarām un autoritāti, iespējams, bieži ir atturējis un attur pārkāpt Satversmi, motivē meklēt Satversmei atbilstošus risinājumus. Iespējams, šo gadījumu ir pat vairāk nekā ST spriedumos konstatēto un novērsto Satversmes pārkāpumu. Par ugunsdrošības kvalitāti jau arī nevar spriest pēc nodzēsto ugunsgrēku skaita… No šā viedokļa raugoties, ST 15 gadu devums visupirms pozitīvi vērtējams kontekstā ar to, ka Latvijai ir izdevies nosargāt un attīstīt Satversmi un tajā nostiprināto demokrātiju, nepieļaut vēstures atkārtošanos.