Vispirms nepieciešams saprast pašreizējo regulējumu normatīvajos aktos attiecībā uz nāves sodu. Krimināllikums pašreizējā redakcijā paredz nāves sodu, un tas ir visbargākais soda veids. Krimināllikuma 37. pants nosaka, ka nāves sodu – nošaušanu – var piespriest vienīgi par slepkavību sevišķi pastiprinošos apstākļos un tas piemērojams vienīgi tad, ja noziegums izdarīts kara laikā. Nāves sods nav piemērojams personām, kuras līdz nozieguma izdarīšanai nav sasniegušas astoņpadsmit gadu vecumu, un sievietēm. Tātad šobrīd Latvijā nāves sods ir paredzēts tikai īpašos gadījumos ļoti šauram personu lokam – pilngadību sasniegušiem vīriešiem, kas izdarījuši slepkavību sevišķi pastiprinošos apstākļos kara laikā. Miera laikā Latvijā nāves sods nav piemērojams un izpildāms.

Šāds regulējums Krimināllikumā ir spēkā kopš 2000. gada 15. jūnija, kad norma papildināta ar nosacījumu, ka nāves sods piemērojams vienīgi tad, ja noziegums izdarīts kara laikā. Tas izdarīts atbilstoši 1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. protokolam par nāves soda atcelšanu, kuram Latvija pievienojusies 1999. gada 1. jūnijā.

Attiecībā uz kara laiku gan jāatzīmē, ka Latvijai kā Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) dalībvalstij ir saistošs Ziemeļatlantijas līgums.