Mīti par advokāta profesiju

Advokatūras likuma 107. pants³ paredz, ka zvērinātu advokātu profesionālā darbība ir intelektuāls darbs un tās mērķis nav peļņas gūšana. Mūsdienu komercializētajā pasaulē šis princips saistībā ar advokāta profesiju bieži vien tiek uztverts kā nepatiess un liekulīgs. Sabiedrības skepse par advokātu darbību (attiecinot šo skepsi arī uz tiesu sistēmu kopumā) daļēji saistīta ar pretrunām starp uzvedības teorētisko modeli un praksi. Pretrunas rodas, salīdzinot advokātu darbību un uzvedību ar normatīvajos tiesību aktos un citos regulējošajos dokumentos deklarētajām uzvedības normām. Arī topošie advokāti bieži vien nav pārliecināti, ka viņu izvēlētās profesionālās darbības mērķis nav peļņas gūšana, un uzskata, ka tieši iespējamo lielo ienākumu dēļ, kurus garantē īpašais statuss, advokāta profesija ir tik pievilcīga. Sapņojot par lielajiem ienākumiem, ārpus uzmanības paliek fakts, ka advokāta darbs bieži vien ir intelektuāli un psiholoģiski smags, dažkārt nervozs un ne tik labi apmaksāts, kā sākumā šķita. Turklāt advokāta statuss uzliek arī ievērojamus ierobežojumus gan nodarbošanās ziņā, aizliedzot veikt juridisko darbību kā uzņēmējdarbību, gan uzvedības ziņā, paredzot pienākumu ievērot advokāta profesijai raksturīgās ētikas normas.

Advokāta profesijai ir raksturīga divējāda daba. No vienas puses, advokāti ir tiesu sistēmai piederīgas personas un demokrātiskas valsts tiesībaizsardzības sistēmas neatņemama sastāvdaļa. Advokāts ir valsts varai piederīga persona un nodrošina tiesu varas funkciju īstenošanu, aizstāvot personu aizskartās tiesības un tiesiskās intereses. Advokāta galvenais uzdevums – nodrošināt juridisko palīdzību ikvienai juridisko palīdzību lūgušai personai, izmantojot visus tiesību aktos paredzētos līdzekļus un metodes. Tātad advokāts, pats būdams valsts varas pārstāvis, veic zināmu kontroli pār taisnīguma un likumības nodrošināšanu sabiedrībā.

Advokāts ir pirmais, pie kā nonāk strīds. Līdzīgi, kā to dara tiesnesis, advokāts noskaidro faktiskos apstākļus, atrod, interpretē un piemēro tiesību normas, kas var būt attiecinātas uz konkrēto situāciju. Savam klientam advokāts godīgi atklāj iespējamos klienta situācijas attīstības un atrisināšanas variantus – gan klientam labvēlīgus, gan nelabvēlīgus. Šajā advokāta uzvedības aspektā izpaužas advokāta profesionālās neatkarības princips, proti, būt brīvam gan no ārējās (piemēram, klienta vai sabiedrības spiediena), gan iekšējās (piemēram, uztvert situāciju sev vēlamā subjektīvā izpratnē) ietekmes.

No otras puses, advokāta profesijai ir raksturīgi privāttiesisko attiecību elementi, kuri bieži vien kļūst par traucēkli advokāta kā tiesu varai piederīgas personas funkciju izpratnē.