16. Jūnijs 2009 /NR. 24/25 (567/568)
Skaidrojumi. Viedokļi
Saeima pret Augstāko tiesu
4
Prāvnieku iespēju līdzsvarošana prasības nodrošināšanā
LL.M.
Daimārs Škutāns
(University of Cambridge),
zvērinātu advokātu biroja "Spilbridge" vadītājs 
LL.M.
Marta Ābula
(Universidade Catolica Portuguesa)  

Rūgts pārsteigums ir nesenie grozījumi Civilprocesa likumā,1 kas liek brīnīties par Saeimas izpratni par cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības jautājumiem un vēlmi atkal panākt situāciju, kad prasītājs prasības nodrošināšanas jautājumos bauda daudz izdevīgāku stāvokli nekā atbildētājs. Šis praktiskais komentārs atklāj jaunāko Augstākās tiesas praksi saistībā ar prasības nodrošināšanu, kā arī vērtē tās vietu nesenajos Civilprocesa likuma grozījumos, lai kārtējo reizi rosinātu izmaiņas esošajā situācijā.

Vēl pagājušā gada nogalē tika atzīmēts Augstākās tiesas ieguldījums prāvnieku tiesību līdzsvarošanā prasības nodrošināšanas jautājumos2, un nesens šīs tiesas nolēmums mudina domāt, ka Augstākā tiesa bija iecerējusi šo ieguldījumu palielināt3. Atkāpjoties no savas iepriekšējās prakses, Augstākā tiesa lēma, ka slikts atbildētāja finansiālais stāvoklis nav pietiekams apstāklis prasības nodrošināšanai. Tāpat Augstākā tiesa lēma, ka pietiekams pamats, lai prasību nodrošinātu, nav arī gadiem ilga atbildētāja saimnieciskā darbība, kas nesusi zaudējumus, ievērojamas un atzītas atbildētāja parādsaistības kreditoriem, kā arī daudzas citas tiesvedības pret atbildētāju. Tiesas kavēšanos apķīlāt atbildētāja naudas līdzekļus var izskaidrot ar nevēlēšanos kavēt atbildētāja saimniecisko darbību, kas vērtējams pozitīvi. Tomēr Augstākā tiesa lēmusi, ka šādos apstākļos nav pamata arī atbildētāja mantas apķīlāšanai, ko varētu atstāt atbildētāja rīcībā, lai netraucētu atbildētāja saimnieciskās darbības veikšanai. Izskatās, ka Augstākās tiesas atbilde uz jautājumu – kas gan vispār var kalpot par pamatu prasības nodrošināšanai, ir – bažas par atbildētāja maksātnespēju. Lai arī iepriekš Augstākā tiesa bija lēmusi, ka atbildētāja maksātspēja pati par sevi nav arguments, lai prasību nenodrošinātu4. Turklāt šis ir vēl viens Augstākās tiesas nolēmums, kas atkal mudina domāt, ka Augstākā tiesa no prasītāja sagaida arī pierādījumu iesniegšanu prasības nodrošināšanas pamatošanai, lai arī vairākos citos nolēmumos Augstākā tiesa bija tieši lēmusi, ka pierādījumu iesniegšanu likums neprasa,5 un tas izriet arī no Augstākās tiesas prakses apkopojuma.6

Šādos apstākļos rūgts pārsteigums ir nesenie grozījumi Civilprocesa likumā7, kas liek brīnīties par Saeimas izpratni par cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības jautājumiem un vēlmi atkal panākt situāciju, kad prasītājs prasības nodrošināšanas jautājumos bauda daudz izdevīgāku stāvokli nekā atbildētājs. Ir grūti izskaidrot, kāpēc gadījumā, ja tiesa prasītājam atsaka prasības nodrošinājumu, prasītājam ir tiesības uz šāda tiesas nolēmuma pamatotības pārbaudi augstākas instances tiesā, bet prasības nodrošināšanas gadījumā atbildētājam vairs nav nekādu tiesību nokļūt augstākas instances tiesā šāda būtiski nelabvēlīga tiesas lēmuma pamatotības pārbaudei.

Civilprocesa likuma 141. panta pirmas daļas mērķis ir paātrināt civillietu izskatīšanu pēc būtības, taču tādā gadījumā nav saprotams, kāpēc prasītājam tiesības iesniegt blakus sūdzību ir saglabātas, bet atbildētājam atņemtas. Uzlabojumi procesuālajā ekonomijā tiek panākti uz atbildētāja tiesību rēķina, izjaucot procesuālo līdzsvaru.

Uzmanīgs lasītājs zinās teikt, ka jau kopš vēsturiskā Senāta Civillietu tiesu departamenta lēmuma pieņemšanas 2007. gada nogalē8 netika atzītas atbildētāja tiesības iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar kuru tika nodrošināta prasība. Tā vietā atbildētājam bija tiesības lūgt tiesai, kas nodrošinājusi prasību, atcelt prasības nodrošinājumu.

ABONĒ 2024.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
4 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
lai veicas!
26. Jūnijs 2009 / 21:41
0
ATBILDĒT
Piekrītu autoriem, ka pašreizējā (ne-) kārtība, iespējams, pārkāpj Satversmes 92.pantu.

Atceroties kaut vai pazīstamo t.s.Saburovas lietu, jādomā, kas notiktu, ja šai \"atbildētājai\" būtu liegtas tiesības pārsūdzēt apgabaltiesas lēmumu ATiesā aresta uzlikšanu viņas mantai par to vien, ka viņa atļāvās vērsties pret Grūtupa biroja klientiem ar pamatotu prasību par nelikumīgu būvniecību.Kā zināms, Augstākā tiesa šo Gavares absurdo lēmumu atcēla.

Jācer, ka Saeima savu kļūdu labos.

Lai veicas autoriem!
EP
17. Jūnijs 2009 / 10:52
0
ATBILDĒT
Paldies autoriem par rakstu!



Kā savos iepriekšējos rakstos, autori atkal mēģina virzīt savas idejas par prasības nodrošināšanas institūtu, kas diemžēl var novest „no viena grāvja otrā”, t.i., autori, svaidīdamies ar tādā frāzēm, kā „novecojusi sistēma,”. „stagnējošs procesuāls regulējums”, piedāvā cīnīties ar prasības nodrošināšanas institūta negodprātīgu izmantošanu, pilnībā paralizējot to.



Pirmkārt, manuprāt, tas ir absurdi.



Otrkārt, tas liek domāt, ka autori (a) vai nu nav kārtīgi izvērtējuši savu de lege ferenda ieteikumu sekas (kas ir īpaši smagas šajā ‘vilku sabiedrībā’), vai (b) labi tās saprot un apzināti mēģina panākt prasības pieteikuma institūta paralizēšanu, droši vien kāda sava klienta interesēs!



Žēl, ka arī Latvijas tiesas ir akli sekojošas autoriem ceļā uz otru grāvi! Protams, ka nav pieņemama autoru kritizētā negodprātīgā prasības nodrošināšanas institūta izmantošana, taču nav apmierinoša arī šī institūta paralizēšana, kā to visādi piedāvā autori.



Attiecībā uz automātisku zaudējumu nodrošināšanu, autori norāda, ka Lielbritānijā prasības nodrošinājums iet ‘roku rokā ar apņemšanos kompensēt atbildētājam zaudējumus’. Tajā pašā laikā autori uzdodot apņemšanos segt zaudējumus (Anglijā - cross-undertaking in damages) par reālu zaudējumu nodrošināšanu (Anglijā - fortification of cross-undertaking in damages), kas Latvijā ir iespējama iemaksājot noteiktu naudas summu tiesu izpildītāja depozīta kontā, piedāvā Latvijā, kur šāds pienākums (apņemšanās) jau pastāv CPL 143.p. izskatā, kā paredzēt automātisku zaudējumu nodrošināšanu. Anglijā šāda automātiska zaudējumu nodrošināšana nepastāv un, piem., tiesnesis neuzliks par pienākumu nodrošināt zaudējumus, ja šādu nodrošināšanu prasītājs nevar atļauties (galējs piemērs ir maksātnespējīgas sabiedrības) un ja nodrošināšana tādēļ nosmacēs patiesu prasījumu (Anglijā -stifle a genuine claim) – (skat., piemēram, Sinclair Investment Holdings SA v. Cushnie (2004), LTL23/3/04 un Stuart Sime, A practical approach to civil procedure, Oxford University Press, 2007, 464.lpp.)



Var piekrist autoriem attiecībā uz to, ka it sevišķi atbildētājam būtu jābūt tiesībām pārsūdzēt lēmumu par prasības nodrošināšanu. Var piekrist arī attiecībā uz to, ka visus Latvijas tiesu spriedumus ir jāpublicē, lai komersanti varētu zināt ‘spēles noteikumus’! Tas jādara arī tādēļ, lai izvairītos no visādiem „ķēķa darījumiem”! Saprātīgs liekās arī autoru ierosinājums par naudas summu paredzēšanu, ko atbildētājs var izlietot juridiskajai palīdzībai utt.



Rezumējot, jāsaka paldies autoriem par viņu ieguldījumu prasības nodrošinājuma institūta problēmu aktualizēšanu, taču, manuprāt, lielākā daļa autoru de lege ferenda ieteikumi ir nepārdomāti un nepieņemami.

Neierindas jurists
17. Jūnijs 2009 / 08:32
0
ATBILDĒT
Nu autora augstprātībai nav robežas: "Katrā gadījumā ierindas prāvniekiem ir visai grūti nonākt pie visām šīm Augstākās tiesas atziņām, iepazīstoties ar prasības nodrošinājuma institūta tiesību normām Civilprocesa likumā. Nebūtu pārspīlēti teikt, ka šobrīd tās var būt zināmas tikai tiem juristiem, kas regulāri piedalās tiesvedībās Augstākajā tiesā,............". Turklāt, kā jau visi iepriekšējie autora raksti, arī šis raksts ir pārspīlēti tendenciozs, kurā tiek analizētas vienas puses likumīgās intereses, šajā gadījumā atbildētāja.
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 1
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL PAR ŠO TĒMU
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties