21. Oktobris 2008 /NR. 40 (545)
Skaidrojumi. Viedokļi
Netradicionālās medicīnas regulējums normatīvajos aktos
12
Bac.iur.
Anete Unbedahte
LU Juridiskās fakultātes maģistrante 

Cilvēka veselība ir viena no valsts aizsargātajām pamatvērtībām. Atbilstoši Satversmes 111. pantam1 valsts aizsargā cilvēka veselību un ikvienam garantē medicīniskās palīdzības minimumu. Tieši tādēļ valsts ir izveidojusi medicīniskās aprūpes sistēmu, kura nepārtraukti attīstās – parādās arvien jaunas ārstēšanas metodes un paņēmieni.

Pēdējo gadu laikā acīmredzami ir augusi sabiedrības interese par netradicionālajā medicīnā lietotajām ārstēšanas metodēm. Visspilgtāk šī tendence atspoguļojas drukātajos plašsaziņas līdzekļos, publicējot gan dziedniecības pakalpojumu reklāmas, gan rakstus par Latvijā pieejamām netradicionālajām ārstēšanas metodēm.

Šajā rakstā autore vērtē, vai un kā likumdevējs Latvijā regulē netradicionālās medicīnas nozari, kā arī, pētot citu valstu praksi un regulējumu, sniedz priekšlikumus un ierosinājumus, kā pilnveidot un uzlabot spēkā esošos normatīvos aktus minētajā jomā Latvijā.

Jāpiebilst, ka šajā rakstā par netradicionālo medicīnu tiks uzskatītas visas ārstēšanas metodes un ar tām saistītie pieņēmumi, kas atšķiras no tradicionālās medicīnas aprūpes metodēm un uzskatiem, kas konkrētajā laika posmā ir sabiedrībā pieņemti un atzīti.

 

1. Netradicionālās medicīnas regulējuma pieņemšana – valsts varas pienākums vai tiesības

1.1. Konstitūcijā garantētās tiesības un vispārējie tiesību principi

Vai pastāv kādi principi, pēc kuriem vadās likumdevējs, nosakot normatīvā regulējuma nepieciešamības prioritātes, proti, kuram jautājumam regulējums nepieciešams steidzamāk nekā kādam citam? Kādu normatīvo aktu pieņemšana ir valsts pienākums, kādu – tikai tiesības? Valsts pārvaldes principi noteikti Valsts pārvaldes iekārtas likuma2 10. pantā, piemēram, minētā panta trešā daļa paredz, ka valsts pārvalde darbojas sabiedrības interesēs, tātad likumdevējam ir pienākums pieņemt normatīvo regulējumu, ievērojot problēmas aktualitāti sabiedrībā.

Tāpat, izšķirot jautājumu, vai regulējuma pieņemšana netradicionālās medicīnas jomā ir valsts tiesības vai pienākums, svarīga nozīme ir tam, vai valsts nodrošina triju konstitucionālo principu realizāciju:

1) tiesiskās paļāvības principa realizāciju –, ievērojot, ka sabiedrība paļaujas uz valsti, ka tā atbilstoši Konstitūcijā noteiktajām vērtībām aizsargā cilvēka veselību. Kā atzinusi J. Briede,3 lai būtu iespējams konstatēt tiesisko paļāvību, ir jāievēro, vai ir bijis kaut kas, kam persona varēja noticēt, vai attiecīgā persona patiešām tam noticēja un vai attiecīgās personas uzticība ir aizsardzības vērta;

2) samērīguma principa realizāciju, jo, nosakot papildu prasības netradicionālās medicīnas sniedzējiem, tiktu ierobežotas personu tiesības un likumiskās intereses (brīva nodarbošanās, materiālo labumu gūšana). Ir jānoskaidro, vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīma mērķa sasniegšanai, vai šāda rīcība ir nepieciešama un vai šādu mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, vai likumdevēja rīcība ir samērīga, respektīvi, vai labums, ko iegūst visa sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu;4

3) sociālā taisnīguma principa realizāciju – valsts pienākums ir veikt pasākumus, kas veicina cilvēka tiesību īstenošanu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka sociālās tiesības [..] ir specifiska cilvēktiesību joma, kura valstu konstitucionālajos likumos un starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos formulēta kā vispārīgi valsts pienākumi. Regulēšanas mehānisms ir atstāts katras valsts likumdevēja ziņā. Sociālo tiesību realizācija ir atkarīga no valsts ekonomiskās situācijas un pieejamiem resursiem.5 Pēc autores domām, visprecīzāk sociālas valsts pienākumus ir raksturojis R.

ABONĒ 2024.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
12 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
abcdef
23. Aprīlis 2012 / 17:55
0
ATBILDĒT
Pirms vispār kaut ko raksta par tradicionālo un netradicionalo medicīnu, ir abiem jēdzieniem jāiedod skaidras un pēc būtības pareizas definīcijas. Tradicionālā medicīna - tā ir medicīna, kas saistās ar tradīcijām, resp., nodotām no paaudzes paaudzē, nereti ne tikai gadu simtiem, bet pat tūkstošiem. Tātad tādas lietas kā akupunktūra, biolauku korekcija, litoterapija, aromaterapija, naturopātija un vesela virkne tamlīdzīgu metožu, kas strādā ne tikai ar cilvēka fizisko, bet arī ar smalkajiem ķermeņiem, ir saucamas par tradicionālo medicīnu. Šodien šo metožu darbības principi ir arī zinātniski izpētīti un izskaidroti.



Salīdzinājumam - visos šodienas dokumentos par tradicionālo sauktā medicīna ir tikai eklektisks metožu kopums, kas ir mainījies neskaitāmas reizes, tāpat kā mode: metodes tiek izgudrotas, iegūst popularitāti, tad izrādās, ka tām ir arī negatīvas sekas, to popularitāte zūd, tās iziet no aprites vai nu pašas, vai tiek aizliegtas. Tieši tas pats attiecas uz medikamentiem - neskaitāmi medikamenti tiek izņemti no aprites pat 2-3 gadu laikā, jo tiem ir traģiskas sekas. Tā dēļ vien šo medicīnu nevar nosaukt par tradicionālo - jo patiesībā nekādu tradīciju tajā nav. To drīzāk var nosaukt par eksperimentālo medicīnu, kura cilvēkus izmanto kā izmēģinājuma trusīšus to vai citu zāļu iedarbības testēšanai: \\\"ak šīs tabletes nelīdzēja - pamēgināsim citas!\\\". Bez tam, lielu daļu no šīs pašas par tradicionālo sauktās medicīnas var saukt tikai un vienīgi par šarlatānismu - jo kā gan citādi lai nosauc darbības, kad mediķis atklāti atzīstas, ka nezina slimības cēloni (ir vesela virkne šādu slimību)un ka tās darbības mehānisms medicīnai ir neskaidrs, bet tomēr šo slimību ārstē?
sss
31. Decembris 2011 / 15:07
0
ATBILDĒT
Ar 3 gadu nokavēšanos ...



Saistībā ar trešo punktu - tas tiesa ka lobētā LR likumdošana pieļauj akupunktūras praktizēšanu tikai ārstiem likuma izpratnē, taču adatu ieduršanai ar akupunktūru tās patiesajā nozīmē sakara ir visai maz. Ārsts, atbilstoši likumam, ārstē balstoties uz pieņēmumiem kas ir pierādīti zinātniskām metodēm, taču klasiskā akupunktūra (kāda tā ir bijusi pēdējos 2-5 tūkstošus gadu) vēl joprojām ir soli priekšā \\\"zinātnei\\\" un mūsdienu tehnoloģijām neizskaidrojama. Vairums skeptiķu to pielīdzina \\\"šarlatānismam\\\" tik vien tādēļ ka mēģina notiekošo skaidrot ierobežotām - zinātniski pierādītām metodēm. Pieļaujot ka zinātne vēl joprojām attīstās, varētu spekulēt ka kādreiz zinātnisks skaidrojums akupunktūras (un citu tautas ārstniecības metožu) darbībai tiks atrasts. Tāpat ir vienkārši naivi ir apgalvot ka lietas neeksistē tikai tādēļ ka shobrīd neesam spējīgi tās izskaidrot laikam atbilstošām metodēm.

Raksta autore pilnīgi pareizi pielīdzina LR akupunktūru tradicionālajai medicīnai, jo akupunktūra tās oriģinālajā skatījumā Latvijā vienkārši neeksistē! Atbilstoši likuma burtam LR to praktizē tikai zinātnieki (ārsti). Diemžēl likumdošana ir apzināti izveidota tā lai maksimāli ierobežotu (šajā gadījumā) austrumu medicīnas pieejamību iedzīvotājiem.

Viedokli var mēģināt uzturēt slēpjoties aiz valsts pienākuma aiztāvēt pacientus. Ārvalstīs (Lielbritānijas piemērs) ikviens var sevi nosaukt par akupunktūristu, taču reāli praktizēt nav tik vienkārši - ir izveidota josla birokrātisku šķēršļu pacientu tiesību aizstāvībai. Telpu īrei ir nepieciešama īpaša atljauja no pašvaldības, kuru var saņemt tikai izpildot virkni sanitāru nosacījumu un uzrādot derīgu civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas dokumentu. Apdrošināšanu var saņemt tikai uzrādot atbilstošu izglītības dokumentu. Akreditētas izglītības programmas, savukārt, tiek stingri uzraudzītas no atbilstošo institūciju puses. Pēcizglītības standartus un praktiķu darbību uzrauga attiecīgās asociācijas. Rezultātā pacienta tiesības uz kvalitatīvu pakalpojumu ir aizsargātas jau preventatīvi un daudz augstākā līmenī kā balstoties uz bailēm no kriminālvajāšanas (LR gadījumā) post factum situācijā.

WHO nav direktīvu; ir tikai klasifikācija, kura turklāt nevienam nav saistoša.



Pilnībā piekrītu autorei ka attiecīgās jomas regulācija LR ir nepilnīga un vēlos piebilst ka šobrīd tā ir tendēta uz šaura t.s. speciālistu loka biznesa interešu aizsardzibu, tajā pat laikā ignorējot iedzīvotāju tiesības uz veselības uzlabošanu kā arī ierobežojot izglītības un attīstības iespējas plašākam personu lokam.
Zuze
23. Oktobris 2008 / 14:39
0
ATBILDĒT
Esmu autorei pateicīga par šo tēmu, jo tā mani interesē, un tāpat būtu ļoti pateicīga "Ufo", ja šis lasītājs varētu nosaukt vismaz dažus no tiem virknes MK noteikumiem, kuri rakstā it kā nav apskatīti un kurus labprāt papētītu es pati!! Paldies jau iepriekš!
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 9
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties