Ievads nodokļu tiesībās

Asoc.prof. Dr.iur. Jānis Lazdiņš, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes prodekāns

Nobeigums. Sākums “JV”, Nr.40, 10.10.2006.

Foto: no personiskā arhīva

XVI gs. sākumā Livonijā sāka izplatīties luterticība. 1522.gada 23.oktobrī Rīgas rāte ar abu ģilžu atbalstu Andreju Knopkenu iecēla par Pētera baznīcas arhidiakonu. Šis datums tiek uzskatīts par reformācijas sākumu Rīgā un visā Livonijā kopumā.⁷² Tomēr, lai neradītu jukas, 1532.gada Livonijas landtāgs pieņēma recesu, ka līdz tuvākajam kristiešu koncilam spēku saglabā agrākās tiesiskās attiecības: bis zum nächsten Chritlichen Concilium die bei der “gemeinen Christenheit in dem heiligen Römischen Reiche” üblich gewesen Bestimmungen beizubehalten.⁷³ 1561.gadā sabruka Livonija.⁷⁴ Tam sekoja Polijas– Zviedrijas karš (1600–1629).⁷⁵ Tāpēc tikai XVII gs. otrajā pusē tika turpinātas nodokļu reformas.

Laika posmā no Livonijas sabrukuma (1561) līdz Latvijas teritorijas iekļaušanu Krievijas impērijas sastāvā (XVIII gs. laikā) merkantilisms kļuva par saimnieciskās politikas (tātad arī nodokļu politikas) pamatu.

Jau 1608.gadā Kārlis IX Daugavgrīvas tirdzniecībai uzlika 5% muitas nodokli, kuru sauca par licenti. Ar licenti bija plānots aplikt visus darījumus Ingrijas, Vidzemes, Kurzemes un Prūsijas ostās. 1628. gadā licenti ieviesa Igaunijā un 1629. gadā arī Vidzemē. Zviedru kuģi baudīja 1/3 līdz 1/6 muitas nolaidumu (uz Vidzemi šādu privilēģiju attiecināja 1646. gadā). Neražas gados tika atcelti muitas maksājumi labības ievešanai.⁷⁶ Bez licentes Rīgā tika ņemts arī savs muitas nodoklis– portorijs, no kura 50% pienācās valstij.

Zviedrija XVI–XVIII gs. bija impērija, kas sava statusa uzturēšanai faktiski visu laiku atradās militāru konfliktu stāvoklī ar kaimiņvalstīm. Tāpēc arī Vidzemē pēc tās pievienošanas Zviedrijai tika ieviests speciāls kara nodoklis– staciņš, kas laika gaitā no ārkārtēja maksājuma pārtapa par regulāru nodokli.⁷⁷

Zviedru pārvaldītajā Vidzemē Kārļa XI valdīšanas laikā no 1683.gada līdz 1687.gadam tika pabeigts darbs pie pagastu zemes novērtēšanas jeb tā sauktā Lielā zviedru kadastra. Tā mērķis bija fiksēt vaku grāmatās maksājumu (nodokļu) apjomu, kas bija jāmaksā zemniekiem par zemes lietošanu. Par mērvienību tika izvēlēts viens arkls. Viena arkla saimniekam bija jādod naudā, nodevās vai klaušās 60 dālderu liels nodokļu maksājums. Tomēr par arkla mērvienību kalpoja nevis noteikta zemes teritorija, bet zemes ienesīgums. Tāpēc viena arkla zemes apjoms bija dažāds.⁷⁸ Staciņu pēc revīzijas jaunajiem datiem sāka iekasēt ar 1688.gadu un to Vidzemē maksāja līdz 1801.gadam.⁷⁹ 1691.gadā bez staciņa no zemniekiem sāka pieprasīt arī armijas uztura nodokli. Līdzīgi kā Livonijas laikā valsts kasi papildināja arī akzīzes nodoklis. Bez tam ik pa brīdim tika uzlikti vēl ārkārtas nodokļi.⁸⁰

No zviedru veiktiem darbiem Latvijā ir atzīmējama ne tikai zemes kadastrēšanu, bet arī ev. luterāniskās baznīcas struktūras izveide un tās statusa nostiprināšana.⁸¹ Lai mācītājam nodrošinātu papildu ienākumu, tika konkretizēts tāds nodoklis kā mācītāja sieciņš. Mācītājam bija tiesības no katras zemnieku sētas saņemt sieciņu no katras labības šķirnes. Toreizējos apstākļos tas bija trīs sieki labības.⁸²

Zviedru laikos no ierēdņu algām sāka ieturēt nodokli– no 1662.gada viena procenta, bet no 1683.gada– 10% apmērā.⁸³ No tā var secināt, ka, sākot no XVII gs. otrās puses, Latvijā sāka veidoties priekšstats par ienākuma nodokļa maksājumiem.

Bez valsts nodokļiem pastāvēja arī korporatīvie nodokļi, par kuru uzlikšanu lēma landtāgi un rātes.

Pēc Baltijas pievienošanas Krievijai XVIII gs. sākotnēji tika saglabāta pastāvošā nodokļu aplikšanas sistēma. Pēteris I (1672–1725) 1724.gadā ieviesa galvas nodokli (подушный налог– подать)⁸⁴, kuru maksāja zemnieki un pilsētnieki. Galvasnodoklis deva 50% no visiem budžeta ieņēmumiem. Uz Baltiju galvasnodokli attiecināja 1783.gadā.⁸⁵ Ja galvasnauda tās ieviešanas brīdī bija 80 kapeikas, tad 1886.gadā tā sasniedza jau 166 kapeikas.⁸⁶ Baltijā galvas naudu atcēla 1887.gada 1.janvārī.⁸⁷

Lai administrētu nodokļu iekasēšanu, tika izveidots speciāls pribiļščiku dienests, kas ne tikai iekasēja nodokļus, bet centās izdomāt jaunus nodokļus, jo viņu pienākums bija arī „lāpīt” valsts budžetu. Tā īsā laikā tika radīti daudzi jauni nodokļi– ģerboņa (zīmognodeva), pārvadātāju nodoklis, viesu māju nodoklis u.c. Kopumā XVIII gs. Krievijai bija raksturīgs daudzu netiešu nodokļu ieviešanu, kas kopumā deva ap 42% budžeta ienākumu. Savukārt pusi no šiem 42% veidoja ienākumi no alkoholisko dzērienu nodokļa.