Foto: Boriss Koļesņikovs, “LV”

Raksta nosaukums liekas visai retorisks, taču ne bez pamata. Par to, vai padomju centrālisma idejas uzvar, vēl varētu strīdēties, bet par to, ka tās dzīvo, vairs šaubu nav. Pēc Latvijas valstiskās atjaunošanas vēl varēja saprast to, ka bijušajiem komunistiskās partijas un komjaunatnes funkcionāriem, kaut arī viņu lielākā daļa bija pieņēmuši atjaunoto neatkarīgo Latvijas valsti, simpātiskāka likās sociālistiskās valsts pārvaldes sistēma un ne par ko negribējās pieļaut to, ka Latvijā tiešām tiek atjaunota demokrātiska valsts pārvalde, kāda tā tika izveidota valsts pastāvēšanas pirmajā piecpadsmitgadē. Latvija bija izdzīvojusi arī tā saukto autoritārisma periodu no 1934. līdz 1940.gadam, un līdz ar to bija plašas iespējas vispusīgi izvērtēt savas valsts pārvaldīšanas vairāk nekā divdesmit gadu pieredzi. Protams, pirmskara Latvijas valsts pārvaldes un pašvaldību organizācijas un darbības materiāli nebija paņemami kā gatavs ēdiens no paplātes, taču tie bija iegūstami pa kripatiņai no dažādiem arhīviem un personām.

Tomēr atjaunotās Latvijas “tautas kalpi”– Saeimas deputāti– noraidīja vairāku deputātu priekšlikumus izpētīt un ar uzlabojumiem atjaunot Latvijas vietējās pārvaldes (pašvaldību) likumdošanu, tāpat kā tika atjaunota 1922.gada Latvijas Republikas Satversme. Vairākuma pārstāvji noraidīja šos priekšlikumus ar demagoģiskām atrunām, ka Latvijā pa aizgājušajiem piecdesmit gadiem daudz kas esot izmainījies un ka vajagot izdomāt jaunus likumus.