Dipl.iur. Viesturs Cenkurs, individuāli praktizējošs jurists

Foto: Borisss Koļesņikovs, “LV”

Šajā rakstā tieši no tiesiskā aspekta tiks plašāk apskatīti jautājumi, kas saistīti ar valsts nodevas apmēra noteikšanu tiesās, tās iekasēšanas kontroli, pārsūdzības iespējām nepareizi noteiktas valsts nodevas gadījumā, veicot salīdzinājumu ar laikrakstā “Dienas Bizness” 2005.gada 3.augustā publicēto rakstu. Ievadā vēlos arī norādīt uz faktu, ka Civilprocesa likuma (CPL) 34.pants, kas regulē valsts nodevas apmērus, pēdējos trijos gados ir grozīts jau četras reizes.

Problēmas būtība

Tiesas izdevumi maksājami valsts ienākumos, un, nosakot tiesāšanās izdevumus, mērķis ir: (1) daļēji kompensēt valstij izdevumus, kas nepieciešami tiesu darbības finansēšanai, kā arī (2) atturēt personas vērsties tiesā ar nepamatotām prasībām. Tiesas izdevumos ietilpst valsts nodeva, kas maksājama, iesniedzot prasības pieteikumu, kā to nosaka CPL 34.pants.
[1] Saskaņā ar CPL 129.panta 2.daļas 1.punktu un 420.pantu, prasības pieteikumam pievienojami dokumenti, kas apstiprina valsts nodevas un citu tiesas izdevumu nomaksu likumā noteiktajā kārtībā un apmērā, tātad neapšaubāmi valsts nodeva ir maksājama pirms prasības pieteikuma iesniegšanas tiesā, bet, saskaņā ar CPL 133.pantu un 420.pantu, ja valsts nodeva nav samaksāta, prasības pieteikumu tiesa atstāj bez virzības un nosaka termiņu trūkumu novēršanai.
Tas nozīmē, ka lēmumu par prasības pieteikuma pieņemšanu un civillietas ierosināšanu saskaņā ar CPL 131.pantu tiesnesis var pieņemt tikai tad, kad ir pārliecinājies par valsts nodevas samaksu pilnā apmērā.
[2] CPL 131.pants neparedz pieaicināt lietas dalībniekus, pieņemot lēmumu par prasības pieteikuma pieņemšanu un lietas ierosināšanu. Attiecīgo lēmumu tiesnesis pieņem vienpersoniski.