Rakstu publicēšanai ieteicis Gunārs Kūtris, Satversmes tiesas tiesnesis, LU lektors

Karatiesu tiesiskais regulējums visupirms meklējams Latvijas Republikas Satversmes¹ (Satversme) 82. un 86.pantā. Minētajos Satversmes pantos noteikts, ka karatiesas darbojas uz sevišķa likuma pamata un spriež tiesu kara un izņēmuma stāvokļa gadījumā. Ilgāku laiku Satversme bija vienīgais karatiesu regulējuma avots, līdz 2005.gada 17.martā Saeima pieņēma Satversmē paredzēto sevišķo likumu – Karatiesu likumu.² Tādējādi likumdevējs atzinis karatiesu nepieciešamību. Kā pretēju piemēru var minēt zvērināto tiesu regulējumu. Satversmes 85.pants 1922.gada redakcijā noteica, ka “Latvijā pastāv zvērināto tiesas uz sevišķa likuma pamata”. Tomēr šāds likums netika pieņemts un zvērināto tiesas netika ieviestas, likumdevējam atzīstot, ka “justīcija mūsu valstī ieguvusi pilnīgu tautas uzticību un nav vajadzība pēc zvērināto tiesām, kas ir tautas tiesu paveids”.³ Līdz ar to kopš 1996.gada Satversmes grozījumiem zvērināto tiesas Latvijas tiesu iekārtā vairs nav paredzētas. Turpretim karatiesu darbība bija un arī turpmāk var būt nepieciešama.
Darba mērķis, pirmkārt, ir izzināt karatiesu teorētisko pamatojumu un, otrkārt, analizēt Karatiesu likuma regulējumu. Darbā autors pievēršas karatiesu jēdzienam, karatiesu mērķim un tā sasniegšanai, kā arī raksturīgākajām ar karatiesām saistītajām problēmām.