Augstākā tiesa spriedumā norāda, ka SIA “Maxima Latvija” kasācijas sūdzībā nepārsūdz tiesas spriedumu daļā, kas attiecas uz inspekcijas lēmumiem par aktu rezolutīvās daļas secinājumu pareizību, bet pārsūdz daļā par secinājumiem par aktu atsevišķos punktos (6.3.2., 6.3.3. un 6.3.4.) norādīto apstākļu cēlonisko sakaru ar nelaimes gadījumu. Tātad kasācija sūdzība attiecas nevis uz administratīvo aktu rezolutīvajām daļām, bet atsevišķiem to pamatojumu punktiem.

Augstākā tiesa spriedumā norāda, ka būtībā pieteicēja iebilst pret to, ka inspekcijas lēmumu pamatojumā ir konstatēts, ka pieteicēja ir pieļāvusi darba aizsardzības prasību pārkāpumus un ka šie pārkāpumi saistīti ar konkrēto nelaimes gadījumu.

Akts par nelaimes gadījumu darbā ir konstatējošs administratīvais akts, kura mērķis ir konstatēt, vai nelaimes gadījums ir vai nav darba vides faktoru iedarbības rezultāts. Akta mērķis nav vērtēt darba devēja vai darbinieka pieļautos darba aizsardzības pārkāpumus un noteikt vainas pakāpi, aktā netiek paredzēta jebkāda atbildība par nelaimes gadījumu darbā.

Akts par nelaimes gadījumu darbā, kurā ir atzīts, ka nelaimes gadījums ir darba vides faktoru iedarbības rezultāts, ir priekšnoteikums, lai nodarbinātais, kas cietis darbā notikušā nelaimes gadījumā, saņemtu sociālās apdrošināšanas atlīdzību. Saskaņā ar likuma „Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām” 17. panta pirmo daļu apdrošinātajai personai, kura cietusi nelaimes gadījumā darbā un attiecībā uz kuru ir iestājies apdrošināšanas gadījums, ir tiesības saņemt šā likuma 14. pantā noteikto apdrošināšanas atlīdzību. Atbilstoši šā likuma 14. panta otrajai daļai apdrošinātajai personai paredzētas šādas naudas izmaksas: slimības pabalsts; atlīdzība par darbspēju zaudējumu; papildu izdevumu kompensācija. Bet atbilstoši minētā panta trešajai daļai apdrošinātajai personai paredzēti šādi pakalpojumi: ārstēšana, aprūpe un medicīniskā rehabilitācija; pārkvalifikācija; profesionālā rehabilitācija.

Tiesību normas kā sociālās apdrošināšanas atlīdzības saņemšanas priekšnoteikumu neparedz to, ka aktā par nelaimes gadījumu darbā jābūt konstatētai darba devēja vainai vai ka nedrīkst būt konstatēta darbinieka vaina darba aizsardzības prasību pārkāpšanā. Akta par nelaimes gadījumu darbā mērķis nav konstatēt darba devēja civiltiesisko un cita veida atbildību.

Augstākā tiesa nekonstatē, ka Valsts darba inspekcijas lēmumu pamatojuma secinājumi, pret kuriem iebilst pieteicēja, paši par sevi radītu pieteicējai kādas tiesiskās sekas vai ka tiem būtu prejudiciāla nozīme citu strīdu izskatīšanā, arī no kasācijas sūdzības argumentiem tas neizriet. Tādējādi Augstākā tiesa nesaskata pieteicējas tiesisku interesi prasīt pārbaudīt administratīvā akta pamatojumā ietverto apsvērumu tiesiskumu, neapšaubot administratīvā akta rezolutīvās daļas pareizību.

Ne visi nelaimes gadījuma cēloņi ir tādi, kas tieši izraisa nelaimes gadījumu. Augstākās tiesas ieskatā, nelaimes gadījuma cēloņus var iedalīt tādos, kas tieši izraisa nelaimes gadījumu, un tādos, kas ir netieši, bet kas veicina nelaimes gadījumu. Lielākajā daļā gadījumu nelaimes gadījumu cēloņi ir atrodami darba devēja vai darbinieka rīcībā. Taču tas neizslēdz gadījumus, kad ārkārtas notikums, kas radījis darbinieka traumas vai nāvi, ir ārpus darbinieka un darba devēja kontroles, piemēram, ekspluatējamās iekārtas sprādziens. Tas, ka nelaimes gadījuma cēlonis nav saistīts ne ar darba devēja, ne darbinieka rīcību, nenozīmē, ka nelaimes gadījums nav atzīstams par darba vides faktoru iedarbības rezultātu.

Lietā ir turpmāk minētie apstākļi:

Valsts darba inspekcija izmeklēja nelaimes gadījumu darbā ar pieteicējas darbiniekiem, kas notika 2013. gada 21. novembrī, nogrūstot veikala jumtam un nesošajām konstrukcijām. Valsts darba inspekcija atzina, ka nelaimes gadījums ir darba vides faktoru iedarbības rezultāts. Inspekcija konstatēja, ka cietušie nogruvuma brīdī atradās veikala ēkā tāpēc, ka pieteicēja bija pieļāvusi darba aizsardzības noteikumu pārkāpumus. Līdz ar to, ja pieļautie darba aizsardzības noteikumu pārkāpumi ir iemesls, kura dēļ cietušie nogruvuma brīdī atradās veikala ēkā, arī tie ir atzīstami par esošiem cēloniskā sakarā ar notikušo nelaimes gadījumu.

Pieteicēja pārsūdzēja Valsts darba inspekcijas lēmumus, iebilstot gan pret minēto gala secinājumu, gan iestādes lēmumos norādītajiem nelaimes gadījuma cēloņiem.

Administratīvā apgabaltiesa pieteikumu noraidīja.

Augstākā tiesa lietu kasācijas kārtībā izskatīja sakarā ar pieteicējas kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu. (Lieta SKA-459/2018; A420362814).