Augstākajai tiesai radās šaubas par Direktīvas 2006/112/EK 168. panta „a” punkta interpretāciju – vai šai normai atbilst liegums atskaitīt priekšnodokli, pamatojoties vienīgi uz secinājumu par personas apzinātu iesaistīšanos simulatīvu darījumu noformēšanā, bet neidentificējot, kādā veidā šo darījumu rezultātā un kādas personas varētu būt guvušas nepamatotas fiskālas priekšrocības, salīdzinot ar situāciju, kad darījumi būtu noformēti atbilstoši to faktiskajiem apstākļiem. Tādēļ Augstākā tiesa uzskata, ka uzdodams prejudiciālais jautājums Eiropas Savienības Tiesai. Tiesvedība lietā apturēta līdz brīdim, kad Eiropas Savienības Tiesa pieņems nolēmumu sakarā ar prejudiciālo jautājumu.

Konkrētajā lietā izšķirams, vai nodokļu maksātājam ir pamatoti liegtas priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības, ko piešķir likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 10. panta pirmās daļas 1. punkts, kurā savukārt iedzīvinātas Direktīvas normas, par kuru interpretāciju Augstākajai tiesai radušās šaubas.

Lietā ir turpmāk minētie apstākļi:

Pieteicējas SIA „Kuršu zeme” pamatdarbības veids ir zivju produkcijas pārstrāde un konservēšana. Laikā no 2012. gada februāra līdz decembrim pieteicēja deklarējusi attiecīgās preces iegādes darījumus un atskaitījusi par šiem darījumiem priekšnodokli.

Valsts ieņēmumu dienests (turpmāk – dienests) nodokļu auditā konstatēja, ka pieteicējas deklarētie darījumi faktiski nav notikuši, bet gan attiecīgās preces pieteicēja faktiski ieguvusi no Lietuvas uzņēmuma, pati atvedot preces no Klaipēdas, Lietuvā, uz savu ražošanas cehu Tukuma novadā, Latvijā.

Valsts ieņēmumu dienests konstatēja vairāku secīgu attiecīgo preču pārdošanas darījumu noformēšanu starp vairākiem uzņēmumiem. Saskaņā ar noformētajiem dokumentiem Lietuvas uzņēmums pārdeva attiecīgās preces Latvijā reģistrētām sabiedrībām, kuras tās tālāk pārdeva citam uzņēmumam, kurš tās pārdeva vēl citam uzņēmumam, kurš visbeidzot preces pārdeva pieteicējai. Dienests konstatēja, ka darījumu ķēdē iesaistītie uzņēmumi faktiski nekādas darbības minēto darījumu īstenošanā neveica un šo personu vārdā tikai noformēti preču pavaddokumenti, un dienests šādu darījumu slēgšanai nespēja rast loģisku izskaidrojumu.

Dienests secināja, ka pieteicēja nevarēja nezināt par simulatīvu darījumu ķēdes noformēšanu. Dienesta ieskatā, pieteicēja, faktiski saņemot preces no Lietuvas uzņēmuma, bet noformējot to iegādi no Latvijā reģistrēta uzņēmuma, ieguva priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības. Tādējādi, kā secinājis dienests, pieteicēja ilgstoši un sistemātiski samazināja budžetā maksājamo pievienotās vērtības nodokli, veicot priekšnodokļa atskaitījumus saistībā ar faktiski nenotikušajiem darījumiem.

Administratīvais process iestādē apstrīdēšanas rezultātā noslēdzās ar Valsts ieņēmumu dienesta 2014. gada 29. aprīļa lēmumu.

Pieteicēja minēto dienesta lēmumu pārsūdzēja Administratīvajā rajona tiesā.

Administratīvā rajona tiesa un Administratīvā apgabaltiesa pieteikumu noraidīja.