Lietā ir strīds par to, vai Rīgas pašvaldība pamatoti aizliedza pieteicējai rīkot koncertu. Ar Rīgas pilsētas izpilddirektora 2014. gada 25. aprīļa lēmumu nolemts neizsniegt atļauju biedrībai „Nepilsoņu komiteja” publiska pasākuma – koncerta „Mēs gribam pārmaiņas” rīkošanai Rīgā, laukumā pie Rīgas Kongresu nama 2014. gada 25. aprīlī. No pieteicējas iesniegtās plānotā pasākuma programmas pašvaldība bija secinājusi, ka pasākuma galvenais mērķis ir publiska viedokļa paušana par politiska rakstura problēmjautājumiem, nevis izklaidējoša rakstura koncerts. Pieteicēja pasākuma pieteikumā bija norādījusi, ka kārtības uzturētāji būs trīs fiziskas personas. Pašvaldības lēmuma pamatojumā norādīts, ka atļauja atteikta, jo secināts, ka pasākuma laikā pastāv augsti sabiedriskās kārtības un drošības apdraudējuma riski un pasākuma organizatori nespēs nodrošināt kārtības uzturēšanu tā laikā.

Augstākā tiesa spriedumā norādīja, ka apgabaltiesa pamatoti ir secinājusi, ka būtiski nošķirt tādu pasākumu, kas pieteikts atbilstoši likumam „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem”, un tādu, kas pieteikts Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likuma ietvaros, jo katrs no minētajiem likumiem paredz atšķirīga līmeņa valsts (pašvaldības) līdzdalību pasākuma drošas un netraucētas norises nodrošināšanā. Tomēr minētais nenozīmē, ka līdz ar to kā publisks izklaides pasākums atbilstoši Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likumam nevar tikt pieteikts pasākums, kas atbilstoši tā programmai citstarp satur ne tikai izklaides elementus, bet arī uzskatu paušanas elementus. Tas vien, ka konkrētam pasākumam ir saskatāmas arī sapulces pazīmes, nav pamats secinājumam, ka šādu pasākumu nav pieļaujams pieteikt kā izklaides pasākumu saskaņā ar Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likumu.

Jāņem vērā, ka sapulce, gājiens un pikets nav vienīgais formāts, kādā personas var īstenot vārda brīvību un publiski paust savus uzskatus. Lai arī minētie trīs uzskatu paušanas veidi atbilstoši Satversmes 103. pantam pulcēšanās brīvības ietvaros ir īpaši aizsargāti, tas nenozīmē, ka personām ir pienākums savu uzskatu paušanai izvēlēties tieši vienu no šiem pasākumu veidiem. Gan veids, kādā persona izvēlas paust savus uzskatus, gan izvēle to darīt ietilpst personai Satversmes 100. pantā un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. pantā garantēto tiesību uz vārda brīvību tvērumā. Līdz ar to tiesības uz vārda brīvību ietver ikviena tiesības paust savus uzskatus visdažādākajos veidos pēc paša izvēles, un neviens nav ierobežots savu uzskatu paušanai izvēlēties tikai noteiktus izteiksmes veidus.

Ievērojot minēto, Augstākā tiesa atzina, ka gadījumos, kad personas iecerētais pasākums ir duālas dabas, proti, tāds, kas vienlaikus satur gan izklaides, gan uzskatu paušanas elementus, tā ir pašas šīs personas izšķiršanās, vai pasākumu pieteikt kā sapulci likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” izpratnē (tādējādi izmantojot savas tiesības sagaidīt, ka valsts (pašvaldība) nodrošinās pasākuma netraucētu norisi) vai pasākumu pieteikt kā izklaides pasākumu Publisku pasākumu likuma izpratnē, pašai uzņemoties atbildību par drošības un kārtības nodrošināšanu pasākuma laikā. Šāda personas izšķiršanās pati par sevi, ja persona nodrošina visus Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likumā ietverto nosacījumu izpildi, nevar radīt personai nelabvēlīgas sekas – atteikumu izsniegt atļauju pieteiktā pasākuma rīkošanai.

Augstākā tiesa atzina, ka vispārīgi pareizs ir pašvaldības un apgabaltiesas secinājums, ka konstatētajos apstākļos pieteicējas plānotais pasākuma drošības nodrošinātāju skaits bija nepietiekams. Tomēr ar šo secinājumu nav pietiekami, lai atzītu, ka līdz ar to konkrētajā gadījumā pašvaldības atteikums bija tiesisks. Pašvaldībai, Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likumā noteiktajā kārtībā atsakoties izsniegt atļauju pieteiktā pasākuma rīkošanai, ir jāapzinās, ka tādējādi pēc būtības var tikt ierobežotas pasākuma organizētāja tiesības uz vārda brīvību. Tāpēc šādam atteikumam ir jāatbilst Satversmē noteiktajiem priekšnoteikumiem, atbilstoši kuriem personas pamattiesības ir ierobežojamas. Augstākās tiesas ieskatā, izskatot pasākuma pieteikumu, pašvaldībai ir pienākums pārliecināties, vai tas atbilst Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likumā  izvirzītajiem priekšnoteikumiem. Konstatējot, ka pasākuma pieteikums satur trūkumus, kuru dēļ atļaujas izdošana nav iespējama, pašvaldībai secīgi ir nepieciešams vērtēt, vai šie trūkumi personas pasākuma pieteikumā ir uzskatāmi par tādiem, kurus objektīvi iespējams novērst. Ja tos ir iespējams novērst, pašvaldībai ir jāatliek attiecīgā lēmuma pieņemšana un jāļauj pasākuma organizētājam konstatētos trūkumus novērst. Savukārt lēmums par atteikšanos izsniegt atļauju pieteiktā pasākuma rīkošanai ir pieņemams vienīgi tad, ja konstatētie trūkumi netiek novērsti vai tie pēc būtības ir tādi, kuru novēršana objektīvi nav iespējama.

Izskatāmajā gadījumā apgabaltiesa nebija pārbaudījusi, vai pastāvēja objektīvi iemesli, kuru dēļ pieteicējai netika dota iespēja novērst pašvaldības identificēto trūkumu (nepietiekamo kārtības nodrošinātāju skaitu).