19. Maijs 2017 10:46
Ziņa
Eiropas Cilvēktiesību tiesa pasludina divus nolēmumus lietās pret Latviju

Eiropas Cilvēktiesību tiesa pasludinājusi nolēmumus lietās Bože pret Latviju un Tuziks pret Latviju.

Lieta Bože pret Latviju

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) 2017. gada 18. maijā pasludināja spriedumu lietā Bože pret Latviju. Savā 2005. gada 9. decembra pieteikumā Valdis Bože (iesniedzējs), atsaucoties uzEiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 8. pantu (tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību), sūdzējās par viņa mājoklī notikušo apskati, kas faktiski bija kratīšana. Iesniedzējs apgalvoja, ka kratīšana notika bez tiesas lēmuma un bez iesniedzēja piekrišanas, turklāt kratīšanas laikā tika izņemti iesniedzēja datori, kuros atradās personīgā sarakste un informācija par izgudrojumu. Atsaucoties uz Konvencijas 13. pantu (tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli), iesniedzējs apgalvoja, ka viņam nav bijusi iespēja sūdzēties par policijas veiktajām darbībām vai saņemt atlīdzinājumu par izņemtajos datoros esošās informācijas zaudēšanu. 

Spriedumā Tiesa vienbalsīgi atzina, ka ir noticis Konvencijas 8. panta pārkāpums. Vienlaikus Tiesa secināja, ka lietā nav nepieciešams atsevišķi vērtēt sūdzību par Konvencijas 13. panta pārkāpumu.

Tiesa noraidīja valdības izvirzītos argumentus, ka iesniedzēja sūdzība nav pieņemama izskatīšanai pēc būtības, jo iesniedzējs nav pietiekami pamatojis, kā datoru izņemšana un ekspertīzes veikšana ir pārkāpusi viņa Konvencijas 8. pantā garantētās tiesības, un ka iesniedzējs nav izmantojis viņam pieejamās pārsūdzības iespējas prokuratūrā vai administratīvajā tiesā par policijas darbinieku rīcību. Tiesas ieskatā fakts, ka policija iekļuva iesniedzēja dzīvoklī un izņēma priekšmetus jau pats par sevi norādīja uz iejaukšanos Konvencijas 8. pantā garantētajās tiesībās. Tiesa arī uzskatīja, ka iesniedzējs bija izsmēlis pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus, vēršoties prokuratūrā, kā arī administratīvajā tiesā. 

Pievēršoties iesniedzēja sūdzības būtībai, Tiesa uzskatīja, ka ir notikusi iejaukšanās iesniedzēja tiesībās uz mājokļa un privātās dzīves neaizskaramību. Tiesa norādīja, ka iesniedzējs bija piekritis ielaist mājoklī darbiniekus savā mājoklī tā apskatei, taču viņam netika pienācīgi sniegta informācija par tiesībām atteikties to darīt, vai par iespējamām sekām, piekrītot policijas lūgumam. Turpinājumā Tiesa vērtēja, vai iejaukšanās atbilda Konvencijas 8. panta 2. punktā iekļautajām prasībām, proti, vai tā notika “saskaņā ar likumu”, vai tā bija vērsta uz leģitīma mērķa sasniegšanu un vai tā bija samērīga. Attiecībā uz pirmo kritēriju Tiesa atgādināja, ka likumam, kas pieļauj iejaukšanos Konvencijā garantētajās tiesības, ir jābūt pietiekami skaidram un paredzamam, lai persona varētu atbilstoši regulēt savu uzvedību. Pievēršoties konkrētās lietas faktiem, Tiesa uzsvēra, ka no lietas materiāliem neizrietēja, ka iesniedzējs bija pienācīgi informēts par priekšmetu izņemšanas likumisko pamatu. Tiesas ieskatā no saņemtās informācijas iesniedzējam pamatoti varēja rasties iespaids, ka policijas rīcība, apskatot viņa mājokli, būs atšķirīga no kratīšanas un izņemšanas. Ņemot vērā, ka gan likumā, gan praksē atšķirība starp apskati un kratīšanu nebija acīmredzama, Tiesa uzskatīja, ka bija īpaši svarīgi nodrošināt efektīvu uzraudzību, lai nepieļautu iespējamus pārkāpumus policijas rīcībā, un tādēļ turpinājumā pievērsās policijas rīcības atbilstības likumam pārbaudēm nacionālā līmenī. Uzsverot, ka šāda pārbaude primāri ir nacionālo iestāžu uzdevums, Tiesa tomēr konstatēja, ka iesniedzēja lietā šajā pārbaudē tika pieļauti trūkumi. Pirmkārt, prokuratūras iestādes ar atpakaļejošu spēku grozīja priekšmetu izņemšanas likumisko pamatu, proti, sākotnējā pārbaudē atsaucās uz Latvijas Kriminālprocesa kodeksa normām, taču vēlāk pamatojums tika mainīts uz likuma “Par policiju” normām, kas paredz policijas tiesības veikt priekšmetu izņemšanu. Tiesas ieskatā šī rīcība norādīja uz skaidrības trūkumu par izņemšanas likumisko pamatu.

Otrkārt, Tiesa norādīja, ka nacionālajā līmenī nebija pienācīgi izvērtēts tas, ka sākotnēji izņemšana tika veikta bez likumiskā pamatojuma. Pat pieņemot, ka iesniedzējam piederošie priekšmeti – dators un datora cietais disks – tika izņemti, pamatojoties uz likuma “Par policiju” 12. panta pirmās daļas 24. punktu, Tiesa norādīja, ka šī norma atļauj izņemt tikai tādus priekšmetus, kuru glabāšana ir aizliegta vai kuriem ir noteikta īpaša aprites kārtība. Tādēļ dators un datora cietais disks nevarēja tikt izņemti, pamatojoties uz šo normu. Tiesas ieskatā arī administratīvā tiesa nebija pietiekami vērtējusi apskates laikā veiktās izņemšanas tiesiskumu un apjomu.

Tādēļ Tiesa secināja, ka pēckontrole pār policijas darbībām šajā lietā nebija nodrošinājusi iesniedzējam pietiekamu un efektīvu aizsardzību, un konstatēja, ka izņemšana nav notikusi saskaņā ar likumu, kas savukārt nozīmēja, ka ir pieļauts Konvencijas 8. panta pārkāpums.

Iesniedzējs bija lūdzis piespriest viņam kompensāciju LVL 101 985 314.80 un USD 100 383 565.20 apmērā, taču Tiesa šo prasību apmierināja tikai daļēji, atlīdzībā piespriežot EUR 3 000.

Saskaņā ar Konvencijas 43. panta 1. punktu, trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas to var pārsūdzēt tiesas Lielajā palātā.

Pilns 2017. gada 18. maija Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (40927/05) un sprieduma pasludināšanas datums (18/05/2017).

Fakti lietā Bože pret Latviju

2004. gada jūnijā Ekonomikas policijas darbinieki veica iesnieguma pārbaudi par to, ka iesniedzējs internetā pārdod nereģistrētus farmaceitiskus produktus, kas tiek reklamēti kā zāles AIDS, hepatīta C un vēža ārstēšanai. Netālu no iesniedzēja dzīvokļa tika veikts kontrolpirkums, pēc tā ar iesniedzēja piekrišanu policijas darbinieki veica viņa dzīvokļa apskati. Piecas stundas ilgušās apskates rezultātā tika izņemts dators, datora cietais disks un priekšmeti, kas tika izmantoti nereģistrēto farmaceitisko produktu ražošanai, tostarp pudelītes un iepakojumi. Atbilstoši iesniedzēja teiktajam, apskates laikā viņa dzīvoklī pabija aptuveni 20-30 personas gan policijas formās, gan ikdienas apģērbā, par kuru procesuālajām funkcijām iesniedzējam netika sniegta informācija.

Veiktās apskates un izņemšanas rezultātā tika ierosināti divi administratīvie procesi par nereģistrētu uzņēmējdarbību un farmaceitisko produktu ražošanu, kas tika nosūtīti Valsts ieņēmumu dienestam (VID) un Valsts Farmācijas inspekcijai administratīvo sodu piemērošanai.

2004. gada 26. jūlijā VID piemēroja iesniedzējam naudas sodu 200 LVL apmērā, konfiscējot pārbaudes laikā izņemtos priekšmetus, kas attiecās uz zāļu ražošanu. Iesniedzējs šo lēmumu pārsūdzēja administratīvajā rajona tiesā, lūdzot atzīt par prettiesisku VID veikto mantu konfiskāciju un iekļūšanu izņemtajā datorā, kā arī atzīt iesniedzēja tiesības uz atņemto un iznīcināto mantu, intelektuālo īpašumu un piedzīt no VID nodarīto morālo kaitējumu un mantiskos zaudējumus. Ar 2008. gada 5. jūnija Administratīvās apgabaltiesas spriedumu tika konstatēts, ka VID rīcība, nosūtot apskatē izņemtās mantas iznīcināšanai pirms galīgā tiesas nolēmuma, bija prettiesiska. VID tika uzdots rakstveidā atvainoties iesniedzējam par mantu iznīcināšanu.

Tikmēr 2004. gada 7. oktobrī tika ierosināta krimināllieta par Krimināllikuma 207. panta otrajā daļā (uzņēmējdarbība bez reģistrēšanas un licences) un 148. panta pirmajā daļā (autortiesību un blakustiesību pārkāpšana) paredzēto noziedzīgo nodarījumu izdarīšanu, taču noziedzīga nodarījuma sastāva trūkuma un noilguma dēļ lieta kopā ar portatīvo datoru un izņemtajām zāļu pudelītēm 2006. gada 30. jūnijā tika nosūtīta atpakaļ VID administratīvā soda piemērošanai atbilstoši Administratīvo pārkāpumu kodeksa 166.2 pantam.

2006. gada 21. jūlijā VID tika pieņemts atkārtots lēmums par nereģistrētu uzņēmējdarbību, konfiscējot ar 2004. gada 11. augusta protokolu iznīcinātās mantas, sodot iesniedzēju ar 200 LVL soda naudu, bet atgriežot izņemtos datorus. Iesniedzējs pārsūdzēja lēmumu VID ģenerāldirektoram un pēc tam administratīvajā tiesā, lūdzot atcelt lēmumu un pieprasot morālā kaitējuma atlīdzību. 2010. gada 15. aprīlī Administratīvā apgabaltiesa galīgajā spriedumā atstāja pieņemto VID lēmumu negrozītu. Administratīvā apgabaltiesa norādīja, ka sākotnējās policijas darbības 2004. gada 11. jūnijā tika veiktas likuma “Par policiju” ietvaros, kamēr turpmākie lēmumi un ekspertīzes tika veiktas kriminālprocesa vai administratīvā procesa ietvaros. Iesniedzējs vairākkārt ir vērsies Administratīvajā apgabaltiesā ar lūgumu atjaunot tiesvedību jaunatklātu apstākļu dēļ, tomēr visi viņa lūgumi tika noraidīti.

Iesniedzējs ir aktīvi izmantojis tiesības vērsties prokuratūrā par 2014. gada 11. jūnija notikumiem. Laika posmā no 2004. gada 1. decembra līdz 2012. gada 23. martam iesniedzējs ir iesniedzis 62 iesniegumus, no kuriem Ģenerālprokuratūrā izskatītas 48 sūdzības. Tā 2004. gada 17. novembrī finanšu un ekonomisko noziegumu izmeklēšanu uzraugošais prokurors sniedza atbildi iesniedzējam, ka policijas darbības tika veiktas saskaņā ar Latvijas Kriminālprocesa kodeksa normām. Izskatot citu iesniedzēja lūgumu, ierosināt krimināllietu pret apskati un izņemšanu veikušajiem policistiem, 2009. gada 25. augustā Ģenerālprokuratūra šo lūgumu noraidīja, cita starpā, norādot, ka policisti savas darbības veica saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa normām. Savukārt galīgajā Ģenerālprokuratūras lēmumā 2009. gada 29. decembrī atbildīgais prokurors norādīja, ka apskati un izņemšanu policisti veikuši saskaņā ar likuma “Par policiju” normām.

 

Lieta Tuziks pret Latviju

Tiesa ir pieņēmusi galīgo lēmumu lietā Tuziks pret Latviju, atzīstot iesniegto sūdzību par nepieņemamu tālākai izskatīšanai pēc būtības un izbeidzot tiesvedību lietā.

Savā 2009. gada 14. septembra pieteikumā Tiesā Dmitrijs Tuziks (turpmāk – iesniedzējs), atsaucoties uz Konvencijas 6. panta 1. punktu (tiesības uz taisnīgu tiesu) un Konvencijas 6. panta 3(c). apakšpunktu (tiesības aizstāvēt sevi pašam vai saņemt sevis izvēlētā aizstāvja juridisko palīdzību), sūdzējās par to, ka viņš tika izraidīts no tiesas sēdēm, kurās iztiesāja pret viņu ierosināto kriminālprocesu, kā arī to, ka vairākās tiesas sēdēs viņu aizstāvēja tiesas nozīmētais, nevis viņa paša izvēlētais aizstāvis.

Vērtējot iesniedzēja sūdzības, Tiesa vispirms uzsvēra tās judikatūrā nostiprināto principu, ka procesuālā taisnīguma ievērošanas izvērtējums konkrētajā lietā ir veicams, raugoties uz tiesvedības norisi tās kopumā, nevis balstoties tikai uz atsevišķām epizodēm vai starpgadījumiem tiesvedības gaitā.

Attiecībā uz iesniedzēja sūdzību par viņa izraidīšanu no tiesas sēžu zāles Tiesa uzsvēra, ka tiesājamā piedalīšanās iztiesāšanā ir būtiska procesuālā garantija, jo tikai tādā veidā tiesājamais var pārbaudīt pret viņu vērsto pierādījumu un liecību pareizumu. Tajā pašā laikā no tiesas nevar sagaidīt pasivitāti gadījumos, kad tiesājamais ar savu uzvedību apzināti traucē lietas iztiesāšanu. Tiesas uzdevums ir nodrošināt kārtību tiesas sēdē, un tās rīcībā ir atbilstošais normatīvais regulējums, ko tā var piemērot pret visām tiesas zālē esošajām personām, arī tiesājamo. Taču tiesājamā izraidīšana no tiesas zāles neizbēgami ietekmē tiesības uz aizstāvību, tādēļ ir svarīgi, lai personai būtu pieejams procesuālās aizsardzības mehānisms. Šajā sakarā Tiesa atzīmēja, ka iesniedzējs pilnīgi noteikti varēja prognozēt savas traucējošās uzvedības sekas. Jau iepriekš vairākas tiesas sēdes tika atliktas, kad iesniedzējs tiesas zālē sev nodarīja miesas bojājumus; turklāt pēc pēdējā starpgadījuma viņu nosūtīja uz tiesu psihiatrisko ekspertīzi, kas secināja, ka iesniedzējs apzināti izlikās par garīgi slimu. Tāpat Tiesa uzskatīja, ka Latvijas tiesa bija rīkojusies ar nepieciešamo rūpību, pirms iesniedzēja izraidīšanas viņu vairākas reizes brīdinot par viņa uzvedības nepieļaujamību un iespējamām sekām. Lielu nozīmi Tiesa piešķīra arī tam, ka visas iesniedzēja sūdzības tika vēlreiz pēc būtības izskatītas apelācijas instancē, tādējādi novēršot iespējamās procesuālās nepilnības pirmās instances tiesā.

Savukārt attiecībā uz iesniedzēja sūdzību par viņa tiesību saņemt paša izvēlētā aizstāvja palīdzību ierobežošanu, pirmās instances tiesai nozīmējot viņam aizstāvi, Tiesa atzīmēja, ka nacionālajām iestādēm ir jārespektē tiesājamā vēlmes pašam izvēlēties sev aizstāvi, taču iestādes var neievērot tiesājamā prasības gadījumos, kad tas ir nepieciešams tiesvedības interesēs. Tiesa konstatēja, ka pirms iztiesāšanas uzsākšanas pirmās instances tiesa kopumā bija nozīmējusi iesniedzējam sešus dažādus aizstāvjus, bet iesniedzējs vai nu atteicās no viņiem visiem, vai arī radīja situāciju, kurā tiesas nozīmētais aizstāvis nevarēja pildīt savas funkcijas. Tiesa īpaši atzīmēja, ka nacionālās tiesas, nosakot savos lēmumos iesniedzēja tiesību ierobežojumu, bija ietvērušas pienācīgu un izvērstu pamatojumu. Ņemot vērā, ka nacionālās tiesas iesniedzējam bija devušas gandrīz gadu, lai izvēlētos sev aizstāvi, iesniedzējam nebija pamata uzskatīt, ka arī turpmāk nacionālās tiesas atliks tiesas sēdes līdz brīdim, kamēr viņš izdarīs izvēli. Tādēļ Tiesa atzina, ka nacionālās tiesas, nozīmējot iesniedzējam aizstāvi, bija radušas veidu, kā atrast līdzsvaru starp viņa procesuālajām tiesībām un nepieciešamību savlaicīgi iztiesāt kriminālprocesu.

Tiesas lēmums ir galīgs un nepārsūdzams.

Pilns 2017. gada 18. maija Tiesas lēmuma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu lēmumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (30006/09).

Fakti lietā Tuziks pret Latviju

Iesniedzējs ir 1977. gadā dzimušais Dmitrijs Tuziks.

2006. gada martā iesniedzēju aizturēja uz aizdomu pamata par vairāku laupīšanu izdarīšanu. Pirmstiesas izmeklēšanas laikā pēc iesniedzēja lūguma viņam tika nodrošināts valsts apmaksāts aizstāvis.

2007. gada septembrī, sākoties tiesvedībai pirmās instances tiesā, iesniedzējs lūdza nozīmēt viņam citu aizstāvi, jo viņš nebija apmierināts ar sniegtās juridiskās palīdzības kvalitāti. Lai gan šis iesniedzēja lūgums tika izpildīts, turpmākajās tiesas sēdēs iesniedzējs lūdza nozīmēt viņam jaunu aizstāvi, kā arī izsniegt viņam sarakstu, no kura viņš pats varētu izvēlēties sev aizstāvi. Lai gan pieejamo aizstāvju saraksts iesniedzējam tika izsniegts, līdz pat 2008. gada februārim iesniedzējs vēl nebija izvēlējies sev aizstāvi. Lai nevilcinātos ar lietas iztiesāšanu, pirmās instances tiesa pati nozīmēja iesniedzējam valsts apmaksāto aizstāvi. Iesniedzējs iebilda pret šādu tiesas rīcību, lūdzot nomainīt viņam nozīmēto aizstāvi pret citu, taču tiesa šo iesniedzēja sūdzību noraidīja. Arī turpmākajās tiesas sēdēs iesniedzēja aizstāvību veica tiesas nozīmētais valsts apmaksātais aizstāvis, jo iesniedzējs vēl aizvien nebija pats izvēlējies sev advokātu. Pēc tam, kad tiesa noraidīja iesniedzēja iebildumus pret tās nozīmēto aizstāvi, viņš tiesas sēdes laikā nodarīja sev miesas bojājumus, tādējādi panākot tiesas sēdes atlikšanu.

Savukārt 2008. gada 15. un 22. septembrī tiesa izraidīja iesniedzēju no tiesas zāles par kārtības traucēšanu tiesas sēdes laikā un tiesneša rīkojumu nepildīšanu, proti, iesniedzējs mēģināja nodarīt sev miesas bojājumus, sitot galvu pret metāla režģu būri. Pēc iesniedzēja izraidīšanas, aizstāvības tiesības turpināja īstenot viņa aizstāvis. Iesniedzējam tika atļauts atgriezties tiesas zālē uz pēdējo vārdu, taču viņš atteicās no pēdējā vārda teikšanas.

patīk
nepatīk
drukāt
 
 
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Lasītākās ziņas
AKTUĀLI
CITAS ŠĪ AUTORA ZIŅAS
Iestāžu un institūciju ziņas
Kopumā 157 iestādes
komentēt
Nepatīk / neieteikt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties