"Tiesas ir sabiedrības resurss. Kā tāds tas ir ļoti ierobežots finansiālā, cilvēkresursu, īpašuma u.tml. ziņā. Tādēļ sabiedrības interesēs ir šo resursu pārvaldīt pēc iespējas efektīvāk. Šobrīd - un tā ir lieta, ko Tieslietu ministrija nesaka, - tiesu sistēma Latvijā ir neefektīva," sacījis tiesnesis.

J.Neimanis skaidrojis, ka Latvijas tiesu sistēma nav efektīva izmaksu/rezultātu ziņā. "Ja izvēlas kritēriju tiesnešu skaits uz 100 000 iedzīvotājiem, tad mēs esam priekšā Igaunijai un vienā līmenī ar Vāciju. Ja izvēlas kritēriju vispārējie budžeta tēriņi tiesu sistēmai procentuāli no iekšzemes kopprodukta, tas pats - lielāki nekā Igaunijā, tuvi Vācijas līmenim. Savukārt efektivitātes ziņā mēs atpaliekam, un tas nozīmē, ka mēs stipri pārmaksājam par Latvijas tiesu sistēmu."

Tiesnesis uzsvēris, ka ir nepareizi vērtēt tiesu sistēmu tikai no vidējā lietu izskatīšanas termiņa, kas gan ir būtisks, tomēr svarīgāka esot tiesu darbības konsistence jeb spriedumu noturība. "Statistikas dati liecina, ka vidēji katrs ceturtais nolēmums apelācijas un vēlāk kasācijas kārtībā tiek pārskatīts. Tas skar tiesu leģitimitāti - reputāciju sabiedrības acīs. Tā ietekmē parādās arī populistiski secinājumi, ka pirmā instance jau ir tikai iesildīšanās instance, ka visas lietas ideālākajā variantā jādod tieši skatīt Augstākajai tiesai. Diemžēl tādu skatījumu var dzirdēt no Tieslietu ministrijas, un arī Saeima atbalsta tādus priekšlikumus."

Turklāt J.Neimanis domā, ka lietu izskatīšanas vidējie termiņi neatspoguļo patieso ainu. Piemēram, pēc statistikas datiem vidēji Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments izskata lietu 3,3 mēnešos, taču patiesībā lietu izskatīšana pārsniedzot vienu gadu, bet vidējais rādītājs veidojas, apkopojot sīkas lietas.

"Ja tiesu statistikā iedziļinās detalizētāk, tad aina paveras cita. Skatāmies kritēriju nozīmētās, bet nenotikušās tiesas sēdes... Mēs redzam, ka virknē tiesu nenotikušo īpatsvars ir tuvu pie 30%. Tas nozīmē, ka laiks ir iztērēts pa tukšo," kritiku turpinājis J.Neimanis.

Tiesnesis atzīmējis, ka lietas dalībnieki tiesas var vilkt garumā tikai tad, ja pati tiesa ļaujas, jo procesa formulējumi pietiekami precīzi paredz, kas notiek, ja šāda vilkšana sākas, proti, lietu var izskatīt bez šāda cilvēka klātbūtnes, viņam var piemērot piespiedu līdzekļus utt.

"Ir novērojams, ka tiesnešu laika plānošana varētu būt labāka. Apšaubāmi, vai ir efektīvi, ka tiesnesis ieplāno tiesas sēdes vai lietu skatīšanu gandrīz katru dienu, neatlicinot laiku pastāvīgām studijām, lietas izpētei, lai sagatavotos sēdēm, kā arī nenotikušo tiesas sēžu tuvākai nozīmēšanai. Rezultātā gadās tā, ka tiesnesis uz kādu sēdi ierodas nesagatavojies, viņš - es tagad vienkāršošu - atver to lietu un saprot, ka pēc lietas izskatīšanas viņš trīsdesmit dienu laikā, kā likums to prasa, kvalitatīvu spriedumu neuzrakstīs. Un rezultātā pašam tiesnesim rodas motivācija lietas izskatīšanu atlikt," sacījis J.Neimanis.

Vienlaikus viņš paudis viedokli, ka strādāt par tiesnešiem ir relatīvi maza interese. "Mēs redzam, ka to, kuri vēlas strādāt valsts dienestā, ir maz. Viens no cēloņiem - atalgojuma jautājums. Politiķi nereti pārmet tiesnešiem, ka tie vienmēr vēlas papildu naudu. Tas nav jautājums par prasību pēc papildu eiro pie algas. Tā būtu šī jautājuma banalizācija. Bet ir jābūt samērojamam atalgojumam ar izpildāmo funkciju. Nav normāla situācija, ka pirmās instances tiesas tiesnesis saņem tikpat vai mazāk kā pašvaldības būvvaldes jurists/nodaļas vadītājs, ministrijas departamenta jurists."