Kriminālprocesa likuma 375. panta (Iepazīšanās ar krimināllietas materiāliem) pirmā daļa nosaka, ka Kriminālprocesa laikā krimināllietā esošie materiāli ir izmeklēšanas noslēpums un ar tiem drīkst iepazīties amatpersonas, kuras veic kriminālprocesu, kā arī personas, kurām minētās amatpersonas attiecīgos materiālus uzrāda šajā likumā paredzētajā kārtībā.

Tātad, ir tikai divas strikti un izsmeļoši nodalītas personu kategorijas, kuras kriminālprocesa laikā  drīkst iepazīties ar krimināllietas materiāliem:

1.       amatpersonas, kuras veic kriminālprocesu;

2.       personas, kurām amatpersonas, kuras veic kriminālprocesu, attiecīgos krimināllietas materiālus uzrāda Kriminālprocesa likumā paredzētajā kārtībā.

Minētais liek izdarīt sākotnēju secinājumu, ka citi likumi nevar paredzēt kārtību, kādā personas, kas neveic kriminālprocesu, var iepazīties ar krimināllietā esošajiem materiāliem.

Turklāt, arī personas, kuras krimināllietas materiālu kopijas ir ieguvušas likumā noteiktajā kārtībā, tādējādi tos nedrīkst uzrādīt citām personām (protams – valsts noslēpumu saturošu dokumentu kopiju izgatavošana nav pieļaujama).

No otras puses ir vispārējie tiesību akti, piemēram, Tiesībsarga likums, Tiesnešu disciplinārās atbildības likums, likums „Par tiesu varu”, kuri paredz citu kārtību:

Tā likuma „Par tiesu varu” 28.4 pants paredz, ka slēgtā tiesas sēdē izskatītās lietas materiāli [..] ir pieejami tikai tām personām, kurām šādas tiesības paredzētas procesuālajos likumos un šā likuma 28.3 panta trešajā daļā,

proti,  citām valsts pārvaldes un tiesu varas institūcijām atklātā un slēgtā tiesas sēdē izskatītās lietas materiāli ir pieejami, ja tas nepieciešams šīm institūcijām savu funkciju veikšanai. Informācijas saņēmējs nodrošina tai likumā paredzēto aizsardzību.

 Tādējādi, likums „Par tiesu varu” būtiski paplašina to personu loku, kurām ir pieejami lietas materiāli, tostarp, krimināllietās, kas izskatāmas slēgtās sēdēs, ka vienīgos kritērijus nosakot:

1.       Šai personai ir jābūt valsts pārvaldes vai tiesu varas institūcijai (no kā varētu saprast, ka likumdošanas varas iestādes, piemēram, Saeima, Valsts prezidents vai tiesībsargs nav šo personu skaitā);

2.       Attiecīgās krimināllietas materiāliem ir jābūt nepieciešamiem šīs institūcijām funkciju veikšanai.

Tieslietu ministrijas ieskatā, ņemot vērā faktu, ka saskaņā ar Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 3. panta pirmās daļas 2. punktu ierosināt disciplinārlietu pret tiesnesi, tostarp, par tīšu likuma pārkāpumu tiesas lietas izskatīšanā vai lietas izskatīšanā pieļautu rupju nolaidību, ir tiesīgs tieslietu ministrs, kurš, ja ir pamats ierosināt šādu lietu, organizē saņemto materiālu vispusīgu iepriekšējo pārbaudi un pieprasa tiesneša rakstveida paskaidrojumus, tieslietu ministrs ir institūcija, kurai atklātā vai slēgtā tiesas sēdē izskatītās lietas materiāli ir pieejami, jo tie ministrijai nepieciešami savu funkciju veikšanai likuma „Par tiesu varu” 28.3  un 28.4 izpratnē.

Uzskatu, ka tik plaša Kriminālprocesa likuma 375. panta pirmās daļas interpretācija un tā pretstatīšana likuma „Par tiesu varu” 28.3  un 28.4 pantiem nav pareiza un apdraud gan izmeklēšanas, gan privātās dzīves noslēpuma, gan arī komercnoslēpuma (industriālā noslēpuma) nosargāšanas iespējas.

Tā, piemēram,  komercnoslēpumi, kuru vērtība mērāma miljonos vai miljardos euro nav pasargājami Latvijas tiesiskajā telpā, jo amatpersonu atbildība uz tās apmērs nav samērojams ar neatgriezenisko kaitējumu, kāds var tikt nodarīts ar lietas dalībniekiem un ar to nesaistītām personām, kas var būt risks ievērojamai kaitējuma atlīdzībai no valsts budžeta, kā arī iemesls, kāpēc Latvijā (tāpat kā Krievijā) nav vietas lielām starptautiskajām korporācijām.

Vienlaikus, tas dod atbildi arī uz jautājumiem, kā masu informācijas līdzekļos ir nonākušas ziņas par netiklo darbību pret nepilngadīgu personu nozieguma detaļām, kā arī sensitīva un nekādā gadījumā neizpaužama informācija par citiem noziegumiem, tostarp, nepilngadīgas meitenes slepkavību Skultē pirms dažām dienām.