Turpinot analizēt būtiskus trūkumus regulējumā, kas ir saistīts ar bērnu pārrobežu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem,¹ autore šajā rakstā vēlas pievērsties jautājumam par nolēmumu izpildi. Šobrīd kā starptautiskajā līmenī, tā arī Eiropas Savienībā (turpmāk tekstā – ES) ir divi tiesiski instrumenti, kas risina jautājumus par bērnu pārrobežu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem – Hāgas 1980. gada 25. oktobra konvencija par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (turpmāk tekstā – Hāgas konvencija)² un Padomes 2003. gada 27. novembra Regula Nr. 2201/2003 (EK) Par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas Nr. 1347/2000 (EK) atcelšanu (turpmāk tekstā – Briseles IIbis Regula).³ Taču nedz Hāgas konvencija, nedz arī Briseles IIbis Regula neparedz regulējumu tam, kā izpildīt nolēmumus par bērnu atpakaļatdošanu uz citu valsti. Rakstā autore apskatīs vairāku valstu nacionālo regulējumu izpildes jautājumos un norādīs, ka valstu nacionālā regulējuma nepilnības vai pat atšķirības norāda, ka izpildes jautājumiem jābūt regulētiem Hāgas konvencijas un Briseles IIbis Regulas līmenī.