19. Janvāris 2010 /NR. 3 (598)
Skaidrojumi. Viedokļi
Eitanāzijas institūta izpratne, nošķiršana un iedalījums
2
Kristaps Tomsons
LU Juridiskās fakultātes maģistrants 

Eitanāzijas jautājums ir aktuāls daudzās pasaules valstīs. Pēdējo desmit gadu laikā vairākām valstīm ir izdevies pieņemt likumus, kas legalizē eitanāziju, kā arī iedzīvināt tos praksē. Vairākās Eiropas valstīs – Nīderlandē, Beļģijā, Luksemburgā, Šveicē – un divos Amerikas Savienoto Valstu štatos – Oregonā un Vašingtonā – šobrīd juridiski ir iespējams kāds no eitanāzijas veidiem. Tā rezultātā pasaulē un arī Latvijā ir krietni pieaugušas prasības pēc šī jautājuma tiesiskā regulējuma, kas dotu iespējas cilvēkiem atvieglot nomiršanu, nevis veicinātu mākslīgu cilvēka dzīves pagarināšanu. Līdz ar to rodas jautājums, vai cilvēkiem vajadzētu tikt piespiestiem palikt dzīviem un vai valsts var liegt cilvēkam izmantot viņam no dzimšanas piemītošās tiesības un brīvības. Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, ir jāaplūko eitanāzijas institūta izpratne, nošķiršana no citiem dzīvības atņemšanas veidiem un iedalījums.

1. Eitanāzijas jēdziens

Vārds "eitanāzija" ir radies 17. gadsimtā no grieķu valodas vārdiem "eu" un "thanatos",1 kas pamatskaidrojumā no grieķu valodas nozīmē "labā nāve" vai "mirt labi".2

Latviešu valodā vārdam "eitanāzija" ir sniegts šāds skaidrojums: "viegla nāve, gadījums, kur ārsti atņem dzīvību neglābjami slimam pacientam, kam dzīvības mākslīga saglabāšana sagādā fiziskas ciešanas".3 Taču uzreiz jāteic, ka šis skaidrojums nav pilnīgs, jo aptver tikai vienu no eitanāzijas veidiem un ārsta piedalīšanās eitanāzijas izdarīšanas brīdī nav eitanāzijas fakta priekšnoteikums.

Termins "eitanāzija" tiek lietots, lai apzīmētu uz nāvi slimu personu nāves iestāšanās paātrināšanu, kas arī tiek dēvēta par "nogalināšanu aiz žēlastības".4 Eitanāzija ir veids, kādā persona var ietekmēt savu miršanas laiku un apstākļus. Viedokļu sadursme, analizējot šo jautājumu, rodas, no vienas puses, rūpēs par cilvēka pašcieņas saglabāšanu viscaur miršanas procesa laikā un patstāvīgu ciešanu atvieglošana, ko izraisījusi galēja neārstējama saslimšana. No otras puses, iespējamais personas tiesību aizskārums no ārsta puses, ģimenes interešu ievērošana vai realizēšana, dzīvības un veselības apdrošināšana un visas sabiedrības intereses kopumā, kuras var tikt realizētas vai aizskartas ar personas nāvi. Šos apsvērumus ir pieņemts dēvēt par "slideno nogāzi"5 vai "ķīļa" jautājumiem.6

Sabiedrībā terminu "eitanāzija" lieto, lai vispārīgi apzīmētu jebkādā veidā paātrinātas nāves iestāšanos. Parasti persona, kura vēlas izbeigt savu dzīvi, ir cilvēks, kurš iziet ārstēšanas procedūras galējas saslimšanas gadījumos,7 nevis persona, kura vēlas nāves iestāšanos sava gara vājuma dēļ. Tādēļ pamatots ir viedoklis, ka eitanāzijas jēdziens sabiedrībā tiek izprasts nepareizi attiecībā uz šī institūta definīciju.8 Vēl jo vairāk ir pieņemts nāvi pašu par sevi raksturot kā notikumu ar negatīvu, pat sliktu nokrāsu, taču ir nāves veidi, kas vērtējami ne tik negatīvi vai ne tik slikti un kas tiek dēvēti par "labo nāvi". Šī situācija norāda uz vārda "eitanāzija" plašo lietojamību, kas nebūt nav korekti, jo šis jēdziens neaptver tik plašu gadījumu skaitu.9

Ņemot vērā minēto, eitanāzijas institūts tiek definēts kā personas iejaukšanās vai neiejaukšanās citas personas, kura ir galēji neārstējami slima, miršanā, lai atvieglotu personas ciešanas un lai iestātos slimās personas nāve. Izņēmumi ir gadījumos, kad nāve iestājas brīdī, kad galvenais mērķis ir veikt nepieciešamo ārstēšanu sāpju remdēšanai (paliatīvā aprūpe) vai arī kad ārstēšanas pārtraukšana ir attaisnojama, jo īpaši tādēļ, ka pastāv attaisnojošs ārstēšanas liegums vai ārstēšana ir nesekmīga.10

Katrai saprātīgai un pieaugušai cilvēciskai būtnei ir tiesības noteikt, kas tiek darīts ar viņa ķermeni.

Šī eitanāzijas institūta definīcija izslēdz gadījumus, kad izmantotās ārstniecības metodes saīsina cilvēka dzīvi, lai gan apzināta šādu ārstniecības metožu izmantošana var novest pie cilvēka nāves iestāšanās, tomēr tas nav šo darbību mērķis. Vienlīdz definīcija izslēdz gadījumus, kad attaisnojošu iemeslu dēļ netiek lietotas dzīvības uzturēšanas iekārtas – likumīgu tiesību atteikties no ārstēšanas realizēšanas gadījumā iestājas cilvēka nāve.11 Ir jāuzsver, ka, pirmkārt, šādos gadījumos nepastāv mērķis veicināt nāvi, bet gan ļaut cilvēkam nomirt dabīgā nāvē.

ABONĒ 2024.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
2 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Neo
19. Janvāris 2010 / 18:50
0
ATBILDĒT
Interesants raksts, bet trūks Latvijas tiesiskā regulējuma un reālās īstenības analīze.
Linda
19. Janvāris 2010 / 16:55
0
ATBILDĒT
ļoti labs raksts :)
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL PAR ŠO TĒMU
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties