14. Novembris 2017 12:18
Domnīca / eseja
Tiesību normu piemērotāju loma digitālajā kriminālprocesā
Dr. iur.
Jānis Baumanis
Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta zinātniski analītiskais padomnieks

Latvijas Universitātē 10. novembrī notika žurnāla “Jurista Vārds” lasītāju un autoru forums, kurā temati tika iedalīti trīs sesijās. Pirmajā sesijā tika meklētas atbildes uz jautājumu: kāpēc vajadzīga tiesiskā (un tiesu) sistēma? Otrajā sesijā uzmanība tika pievērsta tiesiskās sistēmas un tautsaimniecības mijiedarbībai. Savukārt trešā sesija bija veltīta jurista lomai digitālajā laikmetā.

Foruma noslēgumā īpaši detalizēti tika vērtēta jurisprudences perspektīva, prognozējot, vai datori kādreiz varēs aizstāt juristus? Tika minēti piemēri, ka jau šobrīd administratīvo sodu uzlikšana, fiksējot pārkāpumu ceļu satiksmē ar fotoradariem, notiek automātiski. Kā rezultātā likumsakarīgi rodas jautājums, vai arī kriminālprocesos tiesību normu piemērotājus varēs aizstāt dators?

Jāatzīst, ka virtuālo vidi pašlaik, pirms mākslīga intelekta radīšanas, ietekmē IT speciālisti, kuri veido un attīsta šo vidi. Tiklīdz sarežģītākie juridiskie jautājumi tiks uzdoti datoriem, IT speciālistu un tiesību normu piemērotāju lomām jāsaplūst. Taču paliek atklāts jautājums: vai perspektīvā, ieviešot automatizētu sodīšanas sistēmu, starp virtuālo vidi un realitāti var pazust tiesību normu piemērotājs – jurists?

Lai kriminālprocesā juristu lomu varētu pārņemt dators, tam jāspēj ne tikai interpretēt tiesisko kārtību (juridiskus jautājumus), bet arī realitāti. Šādā situācijā būs jāprezumē, ka, piemēram, secinājumus izdara poligrāfs, nevis eksperts. Šaubas par vainu pārtaps par vainas ticamības līmeni, kas tiks, visticamāk, izteikts procentuāli. Teorētiski to visu var ieprogrammēt. Taču vienmēr paliks jautājums par cilvēku uzticēšanos datora secinājumiem. Cilvēku neapmierinātība liks grozīt tiesisko kārtību, tādējādi kriminālprocesa mērķa sasniegšanā vadošo lomu ieņems likumdevējs. Tas savukārt izvirza jautājuma, vai likumdevēja lomu var pārņemt dators. Turklāt šādā veidā likumdevēja un tiesu vara saplūdīs, kas būtiski apdraudēs demokrātijas pamatus.

Autors jau iepriekš ir secinājis, ka, piemēram, noziedzīgu nodarījumu smaguma vērtējums tiešā veidā ir atkarīgs no sabiedrības attīstības pakāpes, kura dažādās pasaules vietās un dažādos laikos ir atšķirīga. Mūsdienās daudzi šausminās, lasot vēstures grāmatās par Džordāno Bruno, kurš 1600. gada 17. februārī pēc inkvizīcijas tiesas sprieduma tika sadedzināts uz sārta par brīvdomību un ķecerību. Taču tajā laikā sabiedrība atradās citādā attīstības pakāpē un šāds tiesas spriedums bija likumsakarīgs.* Būtu iedomīgi secināt, ka mūsdienās kādā valstī ir sasniegta visaugstākā sabiedrības attīstības pakāpe, kurā izveidota vistaisnīgākā kriminālprocesuālā kārtība. Sabiedrības attīstības augstākajā pakāpē noziedzība kā tāda nemaz nepastāvētu. Tādējādi, lai cik tas nebūtu dīvaini, kriminālprocesuālā kārtība nekad nebūs ideāla, jo pastāv noziedzība. Viss iepriekš minētais liek secināt, ka tikai sabiedrībā, kurā nebūs noziedzības, iespējams ieprogrammēt datoru, kurš spēs pārņemt likumdošanas un tiesas spriešanas funkcijas, lai gan tās krimināltiesiskajā jomā nemaz nebūs nepieciešamas.

Tādējādi mūsdienās datori nevar pilnā mērā uzņemties tiesību normu piemērotāju lomu kriminālprocesā, jo tikai cilvēki var novērtēt šā brīža sabiedrības attīstības pakāpi un izdarīt konkrētai sabiedrībai vispiemērotāko un taisnīgāko secinājumu.

Viens no kriminālprocesa mērķa elementiem, kas izriet no Kriminālprocesa likuma 1. panta, ir krimināltiesisko attiecību taisnīgs risinājums. Uzskatot, ka taisnīguma saturs visās sabiedrības attīstības pakāpēs ir viens, un zinot, ka krimināltiesisko attiecību risinājumi bija dažādi, būtu jāpieņem, ka lielāka daļa no šiem risinājumiem bija netaisnīgi. Turklāt, ja taisnīgums ir nemainīga vērtība, ar lielu varbūtību var secināt, ka tas nemaz vēl nevienā kriminālprocesā nekad nav sasniegts. Šādi secinājumi pašos pamatos grauj esošo kriminālprocesuālo kārtību. Tādēļ Kriminālprocesa likuma 1. pantā izmantotais jēdziens “taisnīgums” apzīmē nepārtraukti evolucionējošo substanci, kuru ieprogrammēt datorā nav iespējams.

Daļēja kriminālprocesa digitalizācija ir iespējama, taču tā no kriminālprocesa norises nekad neizslēgs tiesību normu piemērotāju – cilvēku. Jāatzīst, ka digitalizācija liks modernizēt tiesību normu piemērotāja lomu kriminālprocesā. Jau minētā IT speciālista un jurista simbiozes radīšana ir viena no modernizācijas izpausmēm. Situācijā, kurā dažas kriminālprocesuālās darbības vai to daļas veiks dators, svarīgi ne tikai cilvēkiem, kas programmēs datorus, modelēt dažādas situācijas un prognozēt to risinājumus, bet arī spēt izskaidrot datora sniegto rezultātu. Pretējā gadījumā nebūs iespējams rezultātu sasaistīt ar pastāvošo taisnīgumu. Tādējādi digitālajā kriminālprocesā normu piemērotāju lomā ietilps ne tikai juridisko un faktisko apstākļu interpretācija, bet arī virtuālajā vidē veiktā secinājuma interpretācija.

* Baumanis, J. No krimināltiesību normu interpretācijas līdz kvantu kriminoloģijai. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2017., 34. lpp.

patīk
nepatīk
drukāt
 
 
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
JAUNĀKĀS ESEJAS
JAUNĀKĀS TĒMAS
STUDENTA VĀRDS
 
RAKSTI ESEJU
komentēt
Nepatīk / neieteikt
1
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties