31. Janvāris 2017 15:57
Domnīca / eseja
Viedoklis par advokāta ordera būtību un nozīmi
5
Arta Snipe
zvērināta advokāte, ZAB “Amicus Curiae” vadītāja
Normunds Šlitke
zvērināts advokāts, ZAB “iLAW” vadītājs

2016. gada 13. jūlijā stājās spēkā grozījumi Civilprocesa likuma 453. panta sestās daļas 2. punktā, izsakot to šādā redakcijā: “Tiesnesis pieņem lēmumu par atteikšanos pieņemt kasācijas sūdzību, ja kasācijas sūdzībai nav pievienots vai lietā iesniegts dokuments, kas apliecina juridiskās personas amatpersonas tiesības pārsūdzēt tiesas spriedumu kasācijas kārtībā, vai nav pievienota vai lietā iesniegta advokātam izdotā pilnvara un orderis.” Šī norma šķietami “legalizēja” Augstākās tiesas 2016. gada sākumā radīto tiesu praksi, atbilstošo kurai advokāta pilnvarojumu klienta lietu vešanai tiesā bez rakstveida pilnvaras ir jāapliecina arī ar orderi. Proti, Augstākā tiesa, atsaucoties uz Civilprocesa likuma 85. panta trešo daļu un Latvijas Republikas Advokatūras likuma 48.1 (Advokatūras likums) pantu ir norādījusi, ka “ka tieši orderis ir dokuments, kas apliecina attiecīgās personas advokāta statusu un ka līdztekus pilnvarai advokāta orderis ir obligāts advokāta pilnvarojumu apliecinošs dokuments (sk. Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2015. gada 28. augusta sprieduma lietā Nr. SKC-187 13. punktu, 2015. gada 26. novembra lēmuma paplašinātā tiesas sastāvā lietā Nr. SKC-2391 7.2. punktu, 2016. gada 8. februāra lēmuma lietā Nr. SKC-1012 7.2. punktu)”.

Vienlaikus, normas grozījumi tās piemērotājiem nereti radīja arī jautājumu – kas ir orderis un kāpēc tas ir tik nozīmīgs advokāta pilnvarojuma vai statusa apliecināšanai?

Ordera jēdziens šķietami ir definēts Advokatūras likuma 48.1pantā, kas tika pieņemts ar 2008. gada 23. jūlija grozījumiem Advokatūras likumā (spēkā stājā 23.07.2008.). Šo grozījumu likumprojektā uz tā trešo lasījumu iniciēja toreizējais tieslietu ministrs, zvērināts advokāts (ar apturētu darbību) Gaidis Bērziņš, pavadrakstā Saeimai rakstot: “Vienlaikus 48. pants tiek papildināts ar otro daļu, kas definē advokāta ordera jēdzienu. Civilprocesa likuma 85. panta trešā daļa [..] noteic, ka advokāta pilnvaras uz piedalīšanos procesos apliecina orderis, bet Advokatūras likumā advokāta ordera jēdziens nav atrunāts.” Šo normu likumprojektā iekļaujot tikai uz trešo lasījumu, Saeimā netika veikta padziļināta izpēte, kā rezultātā pozitīvajās tiesībās tika nostiprināts jau par reliktu atzīstams dokuments un jēdziens, kas neatbilst Latvijas Republikas kā neatkarīgas un demokrātiskas valsts iekārtai un pie kontinentālās Eiropas tiesību loka piederīgai tiesību sistēmai, uz ko Latvijas Republikas sabiedrība un valsts vara jeb pārvaldes kārtība tiecas.

Ordera būtību atklāj tā vēstures izpēte. Advokātu orderis ir no sociālistiskajām tiesībām saglabājies elements, kas raksturīgs dažu postsociālisma valstu tiesībām, bet kas netiek praktizēts Kontinentālās Eiropas (romāņu-ģermāņu) tiesību loka Eiropas Savienības dalībvalstīs (sal. sk. Satversmes tiesas 2002. gada 20. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-17-0106, 4. sec.). Orderi sastopami vien atsevišķās bijušās Padomju Savienības valstīs, kas pieskaitāmas postpadomju (Eirāzijas) tiesību apakšsistēmai – piemēram Gruzijas Advokātu likuma 19. pants paredz, ka advokāta pilnvarojumu apliecina pilnvara vai orderis; salīdzinājumam: mūsu ziemeļu kaimiņa – Igaunijas 2013. gadā pieņemtā Civilprocesa likuma 226. pants gluži pretēji paredz, ka advokāta pārstāvības tiesības tiek prezumētas, ja advokāts ierodas tiesā un uzstājas kā puses pārstāvis. Šāda pieeja atbilst Eiropas Savienības Tiesas reglamenta 44. panta 1. daļas b) apakšpunktam un Eiropas Savienības tiesā pieņemtajai procesuālajai kārtībai, ka, ja nerodas pamatotas šaubas par pretējo, netiek apšaubīts advokāta, kas ieradies uz lietas izskatīšanu, pilnvarojums.

Advokatūras likuma 3. un 6. pantā ir nostiprināta advokāta neatkarība, tā tiesību normās nostiprinot Satversmes 92. pantā noteiktās ikvienas personas tiesības uz advokātu. No advokāta neatkarības principa izriet brīvprātības aspekts pušu attiecības – advokātu (atskaitot atsevišķus, likumā īpaši norādītus gadījumus) nevar norīkot (order) klienta pārstāvībai vai aizstāvībai (Advokatūras likuma 5. pants). Zvērināts advokāts lietas ved tieši un personiski, tieši vienojoties ar klientu par tā interešu pārstāvību (Advokatūras likuma 117. pants, arī 5. pants).

Citāda kārtība bija līdz Latvijas Republikas neatkarības atgūšanai un neatkarīgas advokatūras izveidošanai. Padomju okupācijas gados, kad spēkā bija padomju civilprocesa kodifikācija, līgumus par juridisko palīdzību “klienti” (organizācijas) slēdza ar t.s. “juridiskajām konsultācijām”. Juridiskās konsultācijas tālāk norīkoja (ar rīkojumu – “orderi”) advokātu, kas pārstāvēja konkrēto klientu. Secīgi advokāta pilnvarojumu apliecināja vai nu orderis, ko izsniedza juridiskā konsultācija atbilstoši Civilkodeksa 45. panta otrajai daļai, vai arī organizācijas (“klienta”) izdota pilnvara (Rozenbergs J., Briģis I. Padomju Civilprocesuālās tiesības. Rīga: Zvaigzne, 1978, 84.-86. lpp.).

Šobrīd advokātu orderus, atkarībā no biroja nolikuma (ja advokāts nepraktizē individuāli), izraksta advokātu biroja vadītājs (partneris) vai paši advokāti. Arī individuāli praktizējošie advokāti orderus izraksta sev paši. Advokāta orderi var sastādīt, apstiprinot ar parakstu un advokāta, advokātu biroja (vai padomes) zīmogu, zvērināts advokāts vai zvērināta advokāta palīgs, kas saņēmis atļauju vest lietas bez patrona pārpilnvarojuma. Tādējādi ar brīdi, kad advokāta ordera izrakstīšana tika nodota pašiem advokātiem, orderis ir zaudējis savu sākotnējo publiskā akta jēgu un nozīmi (orderis kā trešās – augstākstāvošas – personas rīkojums (order) pārstāvēt klientu), kļūstot par privātu aktu, formalitāti un nereti arī par apgrūtinājumu. Atbilstoši Kontinentālās Eiropas (romāņu-ģermāņu) tiesību loka pieejai, ordera funkciju var aizstāt jebkādas formas zvērināta advokāta apliecinājums par lietas uzņemšanos, kas var tikt noformēts jebkādā veidā – kā atsevišķs dokuments, vai iekļaujot to advokāta sastādītā procesuālā dokumentā.

Satversmes tiesa savulaik ir norādījusi, ka advokāta orderis ir publisks akts, kas apliecina advokāta juridiskās palīdzība sniegšanu (skat., 21. secinājumu lietā Nr. 2013-04-01), taču vispārējie tiesību principi nosaka, ka publisku aktus var izdot vien uz ārēja normatīva akta pamata (sal. skat., Administratīvā procesa likuma 1. panta sesto daļu, 16. panta 1. daļu, Advokatūras likuma 3. pantu). Tomēr no iepriekš aprakstītā izriet, ka ordera kā publiska akta spēks, ņemot vērā Latvijas tiesību sistēmu, ir apšaubāms, jo orderi advokāts sev izraksta (formāli – sevi norīko) pats.

Jo vairāk – ārējos normatīvajos aktos nav noteikta nedz ordera aizpildīšanas kārtība, nedz arī tā adresēšanas kārtība. Ordera noformēšanas noteikumi ir ietverti Atzinumā par advokāta ordera saturu, kas apstiprināts ar Latvijas Zvērinātu advokātu padomes 2010. gada 20. decembra lēmumu Nr. 278. Advokatūras likuma 48.1pants noteic, ka Latvijas Zvērinātu advokātu padome apstiprina ordera paraugu, šī norma neparedz deleģējumu Latvijas Zvērinātu advokātu padomei izdot ārēju normatīvo aktu, kas noteic ordera aizpildīšanas kārtību. Tādējādi ordera veidlapa kā tāda un tā aizpildīšanas kārtība uzskatāma par ieteikumu, bet ne regulējumu.

Orderis atšķirībā no pilnvaras civilprocesā tiek izmantots, lai nošķirtu gadījumus, kuros advokāts pārstāv klientu, no gadījumiem, kad advokāts sniedz tikai juridisko palīdzību (vai kriminālprocesā – ir aizstāvis; administratīvo pārkāpumu lietvedībā – vēl nenoteiktāk). Savukārt no stenogrammas Satversmes tiesas lietā Nr. 2014-12-01 izriet, ka ordera jēga ir formāla – advokāta statusu apliecinoša; tas līdz šim tika izmantots kā pamats nošķiršanai, vai izdevumi par advokāta sniegto juridisko palīdzību ir atlīdzināmi no lietā zaudējušās puses. Tomēr, kā pareizi norādījusi Satversmes tiesas tiesnese S. Osipova – advokāts ir atpazīstams, ir lēmums par advokāta uzņemšanu Advokātu kolēģijā, ir amata zīmes, dati par viņu ir publiski pieejami, no kā izriet, ka paša advokāta noteiktas formas apliecinājums (orderis) savu jēgu zaudē. Šo pašu mērķi (apliecināt advokāta statusu) iespējams sasniegt arī ar jebkādas formas advokāta iesniegtu apliecinājumu tiesai, piemēram, amata nosaukumu pirms uzvārda, kā to dara prokurori, tiesneši, notāri, tiesu izpildītāji un citas tiesu sistēmai piederīgas personas. Turklāt ordera iesniegšana un esamība lietā pat pati par sevi neapliecina advokāta statusu – piemēram, ja persona ir bijusi advokāts laikā, kad notikusi pirmā tiesas sēde, turpinot lietas dalībnieka pārstāvību citās tiesas sēdēs šajā instancē, personai var būt lietā esošs izrakstīts orderis (arī kasācijas instancei adresēts, piemēram, ja lieta jau vienreiz kasācijas instancē ir tikusi izskatīta) pat tad, ja persona darbību advokatūrā ir apturējusi vai arī no kolēģijas ir atskaitīta vai izslēgta. Citiem vārdiem sakot, ne jau orderis apliecina advokāta statusu, bet gan Latvijas Zvērinātu advokātu padomes lēmumi, kuri turklāt ir publiski un tieši no kuriem izriet tiesības un pienākumi advokātam lietot amata simbolus (amata zīmi, talāru), kā arī īstenot advokāta tiesības juridiskās palīdzības sasniegšanā un aizstāvībā.

Viedokļa sagatavošanas laikā aptaujājot kolēģus, autori konstatēja, ka advokātu starpā, vismaz attiecībā uz klientu pārstāvību civilprocesā un administratīvajā procesā, vairākums piekrīt iepriekš izteiktajam viedoklim lielākā vai mazākā mērā, praktiskas dabas problēmas saskatot vien kriminālprocesā, kur šobrīd orderis kalpo kā formālais apliecinājums advokāta pienākumam un tiesībām nodrošināt aizstāvību un sniegt juridisko palīdzību pirmstiesas izmeklēšanas iestādēs, jo sevišķi brīvības atņemšanas iestādēs, piemēram, īslaicīgās aizturēšanas vietās vai izmeklēšanas cietumos. Tomēr arī kriminālprocesā, autoru ieskatā, orderim būtu jākalpo advokāta lietvedības ērtībai, proti, advokāts pēc saviem ieskatiem var izmantot vai nu birojā sagatavotu brīvas formas apliecinājumu, kas satur informāciju par pārstāvības pamatu (vienošanās vai valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšana) un pārstāvības apjomu vai arī, piemēram, ar advokatūras rekvizītiem labā poligrāfiskajā kvalitātē nodrukātu paškopējošo veidlapu, kas paredzēta aizpildīšanai galvenokārt tikai ar roku gadījumiem, kad apliecinājums jāsagatavo ārpus biroja.

Ņemot vērā minēto, autori pauž viedokli, ka zvērinātiem advokātiem (sākotnēji – vismaz civilprocesā un administratīvajā procesā) būtu jāatsakās no ordera kā atsevišķa formāla dokumenta, kas raksturīgs tikai padomju tiesību loka vai postpadomju (Eirāzijas) tiesību apakšsistēmas valstīm, izgatavošanas, rakstveida apliecinājumu par savu statusu attiecīgajā lietā vai procesā sniedzot brīvā formā, t.sk., iekļaujot to procesuālo dokumentu tekstā vai paraksta zonā, kā to šobrīd dara visi citi tiesu sistēmai piederīgie.

patīk
nepatīk
drukāt
 
 
5 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Edijs Poga, zv.adv., Latvijas tiesību institūta direktors
18. Februāris 2017 / 00:27
0
ATBILDĒT
[4] Latvijas Senāts pat 1928.gadā atzinis, ka līgums par honorāru utt. starp zvērinātu advokātu un klientu nav obligāti slēdzams rakstveidā, jo „tas nav savienojams nedz ar Latvijā valdošo (EP-1928.gadā) uzskatu par zvērinātu advokātu darbību, nedz arī ar Latvijas Civillikuma vispārējo principu par darījumu neformālo noslēgšanas veidu.”

[Skat. 1928.gada 27.februāra Latvijas Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumu mirušā zvērināta advokāta Paula Šulca mantojuma masas prasības lietā pret Annu Prunski, 4. un 5.punkts, publicēts: „Latvijas Senāta spriedumi (1918-1940)”, Rīga: Latvijas Republikas Augstākā tiesa un Senatora Augusta Lēbera fonds, 1998.g., 11. sēj., 4120.-4121.lpp., kā arī F. Konradi un A. Valters, „Izvilkumi no Latvijas Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumiem”, 5. sēj., 1929.g., 95.lpp.]

[5] Piekrītu, ka visticamāk būtu pienācis brīdis beidzot no „ordera” atteikties, jo ir grūti saprast tā praktisko nozīmi, ja advokāts pats to paraksta. Ievērojot arī augstāk minētās Latvijas Senāta tēzes, manā ieskātā vispār būtu jāievieš daudz neformālāka kārtībā, piemēram, tāda, kāda pastāv Igaunijā, kad tiesas prezumē advokāta pilnvaras rīkoties klienta vārdā, ja advokāts uzstājas tiesā konkrētā klienta lietā un nebūtu prasāma pat pilnvara. Ja reiz advokāti kā tiesu resoram piekritīgas personas bauda publisku uzticību un ticamību, tad šādai uzticībai būtu jābūt arī no Latvijas tiesu puses, pie kā zvērināta advokatūra pastāv. Ja vēlāk tomēr kādā gadījumā izrādās, ka advokāts ir tiesu apmānījis un nekādu pilnvaru viņam nav bijis, tad tas bez šaubām ir rupjš profesionālās ētikas pārkāpums, kas apkarojams disciplinārā kārtībā (piemērojot bargus sodus), kā arī civiltiesiskā kārtībā, attiecīgajam klientam piedzenot zaudējumus no attiecīgā advokāta.
Edijs Poga, zv.adv., Latvijas tiesību institūta direktors
18. Februāris 2017 / 00:25
0
ATBILDĒT
[1] Pilnībā pievienojos uzskatam, ka orderis ir padomju advokatūras ārkārtīgi formāls elements, kam mūsdienās ir maz jēgas un kas principā nav savietojams ar Latvijas zvērinātas advokatūras tradīcijām un stāvokli – tiesu sistēmai piederīga persona, kas bauda publisku uzticību un ticamību (tostarp arī no tiesas puses), kā arī ar Latvijā vēsturiski pastāvošo izpratni par zvērināta advokāta un klienta attiecību raksturu.

[2] Pirmsokupācijas periodā, raksturojot Latvijas zvērinātu advokātu (un viņu palīgu) sabiedrisko un profesionālo stāvokli, Latvijas Senāts– pirmā Latvijas Republikas augstākā tiesa – savulaik norādījis, ka zvērināti advokāti (un viņu palīgi) uzstājas un rīkojas ne tikai kā privātas personas, bet arī kā sabiedrības un savas profesionālās korporācijas pārstāvji, baudot publisku uzticību un ticamību. Šāds viņu stāvoklis un šāda viņu darbība ir pietiekoši nodrošināta ne tikai ar pašu advokātu sirdsapziņu, bet arī ar to, ka viņi apvienojušies ciešā korporācijā ar pašu ievēlētu padomi, kas pastāvīgi pārbauda, aizsargā un aizstāv advokātu profesionālo ētiku. Latvijā valdošais uzskats par zvērinātu advokātu (un viņu palīgu) darbību nosaka, ka attiecības starp advokātu un viņa klientu pamatojas ne tikai uz vienkāršu privāttiesisku līgumu, bet arī uz uzticību un bona fides. Kad klients uzdod advokātam savu lietu, tad viņš tic viņam a priori.

[Skat. 1928.gada 27.februāra Latvijas Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumu mirušā zvērināta advokāta Paula Šulca mantojuma masas prasības lietā pret Annu Prunski, 4. un 5.punkts, publicēts: „Latvijas Senāta spriedumi (1918-1940)”, Rīga: Latvijas Republikas Augstākā tiesa un Senatora Augusta Lēbera fonds, 1998.g., 11. sēj., 4120.-4121.lpp., kā arī F. Konradi un A. Valters, „Izvilkumi no Latvijas Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumiem”, 5. sēj., 1929.g., 95.lpp.]

[3] Saskaņā ar Latvijas Senāta nodibinātu praksi starp advokātu un viņa klientu pastāv uzticības attiecības, kas balstītas pilnvarojuma līgumā.

[Skat., piem., 1933.gada 27.aprīļa Latvijas Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumu Ērika Šēnfelda prasības lietā pret Anfisu Krutovu, 2.punkts, publicēts: „Latvijas Senāta spriedumi (1918-1940)”, Rīga: Latvijas Republikas Augstākā tiesa un Senatora Augusta Lēbera fonds, 1998.g., 12. sēj., 4952.lpp., kā arī 1936.gada 27.maija Latvijas Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumu Olgas Mežraups prasības lietā pret Ernestu Lagatu, publicēts: „Latvijas Senāta spriedumi (1918-1940)”, Rīga: Latvijas Republikas Augstākā tiesa un Senatora Augusta Lēbera fonds, 1998.g., 13. sēj., 5286.-5288.lpp., kā arī F. Konradi un A. Valters, „Izvilkumi no Latvijas Senāta Civilā kasācijas departamenta spriedumiem”, 12. sēj., 1935/1936.g., 586.-589.lpp.]
Skepse
15. Februāris 2017 / 22:10
0
ATBILDĒT
Brīvas formas apliecinājums ir atbilstošāks advokāta un klienta uzticības attiecību paziņojums, tikai procesuālo likumu grozījumiem Apliecinājuma atzīšanas ceļā jāpārvar trauslais ledus klienta dotā uzdevuma atsaukuma jomā, saudzējot pastāvošo privātuma aizsardzību.
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 2
JAUNĀKĀS ESEJAS
JAUNĀKĀS TĒMAS
STUDENTA VĀRDS
 
RAKSTI ESEJU
komentēt
Nepatīk / neieteikt
4
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties