Divās drausmīgās traģēdijās Dobelē un Rēzeknē šī gada sākumā bojā gājuši bērni – tik briesmīgs ir 2017. gada sākums Latvijā. Nesen darbu sākusī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja Ilona Kronberga atzinusi, ka mūsu valstī ir problēmas to institūciju saziņā un sadarbībā, kas atbild par bērnu tiesību aizsardzību, kā arī norādījusi, ka daudzas Bērnu tiesību aizsardzības likuma normas ir deklaratīvas un faktiski nedarbojas. Tiek solīts, ka problēmas tiks risinātas, un cerēts, ka šādi notikumi neatkārtosies. Kaut tā būtu!

Domājot par šīm traģēdijām, dabiski, tiek meklēti to cēloņi un vainīgie. Vispirms, protams, ir jautājums par vecāku atbildību. Bet tam seko jautājums par sabiedrības pienākumu konstatēt brīdi, kad vecāki netiek galā, un iejaukties, lai aizsargātu bērna intereses.

Jau vairākus gadus Latvijā periodiski uzvirmo kaislības par to, kā latviešu ģimenēm ārvalstīs "par sīkumiem" (nesalaboti zobi, uz skolu neiedotas sviestmaizes vai tikai mazliet iereibusi māmiņa) rodas domstarpības ar sociālās aprūpes iestādēm, kas nereti beidzas ar bērna aprūpes tiesību atņemšanu. Bieži vien īstie vainīgie pie problēmām esot piekasīgie līdzpilsoņi (kaimiņi, skolotāji, pārdevēji utt.), kas "iestādēm" ziņo par bērniem, kas uz 10 minūtēm atstāti bez uzraudzības vai atnākuši uz skolu ar zilumiem vai nemazgātās drēbēs utt.

Uz publiski uzkurināto sašutumu reaģējušas Latvijas vēstniecības ārvalstīs un dažādas institūcijas Latvijā, dodot padomus Latvijas valstspiederīgajiem bērnu aprūpes jautājumos, tai skaitā nodrošinot juridisko palīdzību un izstrādājot vadlīnijas (skat., piemēram, "Kas jāzina par bērnu aprūpi, pārceļoties uz Apvienoto Karalisti" TM mājaslapā).

Lasot mūsu tautiešiem ārzemēs adresētos ieteikumus, uzzinām, ka vecākiem jābūt gataviem ievērot konkrētās valsts "noteiktos bērnu aprūpes standartus un tradīcijas" (kas tātad ir acīmredzami augstāki nekā Latvijā), kā arī "noteikt par prioritāti bērna vajadzības", tai skaitā "nodrošināt bērna veselības un attīstības vajadzības un noteiktu dienas ritmu, ieradumus un stabilu aprūpi". Tāpat tiek atgādināts, ka ir "aizliegta bērnu fiziska sodīšana un nav pieņemamas bērnu pašcieņu pazemojošas audzināšanas metodes", un "dzīvesvietai jābūt pielāgotai mazu bērnu drošībai".

Kurš no šiem ieteikumiem nebūtu attiecināms uz bērniem Latvijā? Un vai tad, ja Latvijas sociālās aprūpes iestādes un traģēdijās cietušo bērnu radi un kaimiņi būtu tikpat "piekasīgi" un neatlaidīgi kā tie, par kuriem ir sašutuši mūsu tautieši ārzemēs, nelaimes varēja nenotikt? Varbūt mūsu sabiedrībai nenāktu par ļaunu sevi ļoti rūpīgi aplūkot spogulī?