2. Jūnijs 2016 09:22
Domnīca / eseja
Satversmes tiesas spriedums
4

Godinot Satversmes tiesas 20. gadskārtu, esmu iecerējusi radīt emuāru jeb eseju ciklu, kas atspoguļos pārdomas par konstitucionālo tiesvedību Latvijā. Radāmās domas šobrīd aptvers trīs tēmas, proti, taps emuāri par Satversmes tiesas spriedumu, Satversmes tiesas tiesnesi un Satversmes tiesu.

Satversmes tiesa savu pirmo spriedumu taisīja 1997. gada 7. maijā lietā Nr. 04-01(97).[1] Jau ir pagājuši 19 gadi. Šo emuāru veltīšu tieši šim Satversmes tiesas nolēmumam. Visupirms ieskicēšu dažas domas par sprieduma formu. Savas pārdomas noslēgšu ar dažiem apsvērumiem par sprieduma lietā Nr. 04-01(97) saturu.

Spriedums lietā Nr. 04-01(97) raksturo tos romantiskos laikus, kad gadi skrien kā stirnas un nenāk atpakaļ.[2] Tajos tālajos laikos lēmumu par lietas ierosināšanu vai atteikšanos ierosināt lietu Satversmes tiesas tiesnesis pieņēma vienpersoniski.[3] Turklāt lēmumu par atteikšanos ierosināt lietu divu nedēļu laikā pēc tā noraksta saņemšanas pieteikuma iesniedzējs varēja pārsūdzēt Satversmes tiesā.[4]

Romantiski bija arī tas, ka visiem viss bija skaidri zināms. Piemēram, Satversmes tiesai bija prakse sprieduma tekstā netiešā veidā norādīt tiesnesi, kurš sagatavojis lietu izskatīšanai jeb sadzīviski sauktu arī par referējošo tiesnesi. Par to, kura tiesneša referātā bijusi lieta,[5] liecināja tas, kādā secībā tiesneši norādīti Satversmes tiesas sprieduma ievaddaļā. Sākotnēji tiesnesis referents bija norādīts godpilnajā otrajā vietā – uzreiz aiz Satversmes tiesas priekšsēdētāja. Šī ieraža neattiecās uz gadījumu, kad pats Satversmes tiesas priekšsēdētājs sagatavoja lietu izskatīšanai.

Satversmes tiesas prakse šajā jautājumā ir mainījusies, un jau vairākus gadus Satversmes tiesas sprieduma ievaddaļā tiesneši tiek norādīti alfabētiskā kārtībā. Var tik minēt, kādi apsvērumi bijuši par pamatu prakses maiņai. Iespējams, prakse mainījusies tāpēc, ka Satversmes tiesas spriedums ir tiesnešu kopdarbs, kura radīšanā katrs tiesnesis sniedz savu intelektuālo ieguldījumu. Tiesnesis, kurš sagatavojis lietu izskatīšanai, ir izdarījis visu, kas ir viņa spēkos, lai sagādātu tiesas sastāvam objektīvu un vispusīgu informāciju par lietas būtību. Tomēr, izspriežot lietu, visiem Satversmes tiesas tiesnešiem ir vienlīdz nozīmīga loma.

Uzmanības cienīgs fakts ir tas, ka pirmo Satversmes tiesas spriedumu ir parakstījuši visi Satversmes tiesas tiesneši. Satversmes tiesas tiesnešu parakstu izvietošanas secībā ievērots tas pats princips, kas attiecas uz sprieduma ievaddaļu. Satversmes tiesas likuma 30. panta piektā daļa paredzēja, ka spriedumu paraksta visi tiesneši, kas piedalījušies Satversmes tiesas sēdē.[6] Likumdevējs 2000. gadā šo Satversmes tiesas likuma normu grozīja. Līdz ar to kopš sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409[7] Satversmes tiesas spriedumu paraksta vienīgi tiesas sēdes priekšsēdētājs. Raugoties no konstitucionālo tradīciju veidošanas viedokļa, jākonstatē, ka šīs ieražas atmešana atņem Satversmes tiesas spriedumam tādu kā ceremoniāla akta oreolu. Proti, visu sastāvā esošo tiesnešu paraksti neapšaubāmi izrotāja Satversmes tiesas spriedumu, turklāt arī sprieduma parakstīšana prasīja ieviest zināmu ceremoniju. Acīmredzot likumdevējs attiecīgo Satversmes tiesas likuma normu grozīja tā iemesla dēļ, ka praksē tika konstatētas problēmas. Prasība, lai visi Satversmes tiesas tiesneši paraksta spriedumu, ir problemātiska, ja kāds no tiesnešiem ir balsojis pret viedokli, kas izteikts sprieduma un viņš vēlas rakstveidā izteikt savas atsevišķās domas.

Jaunā tūkstošgade ieviesa korekcijas Satversmes tiesas spriedumu numerācijas kārtībā. Sākot ar spriedumu lietā Nr. 2000-01-04,[8] Satversmes tiesas sprieduma numurs tiek veidots, vispirms norādot gadu, kad lieta ierosināta, tad lietas kārtas skaitli attiecīgajā gadā, savukārt pēdējie divi cipari atspoguļo Satversmes tiesas kompetences aspektu atbilstoši Satversmes tiesas likuma 16. panta regulējumam. Zīmīgi ir tas, ka šis spriedums ir viena no nedaudzajām lietām Satversmes tiesas jurisprudencē, kura atspoguļo konstitucionālo institūciju savstarpējo strīdu risināšanas mehānisma darbību. Attiecīgajā lietā Saeimas deputāti apšaubīja Ministru kabineta 1999. gada 12. augusta rīkojuma Nr. 383 „Par Rīgas Aviācijas universitātes kā valsts dibinātas augstskolas likvidāciju” atbilstību augstāka juridiska spēka normām. Izskatot lietas, kuras ir Satversmes tiesas kompetencē saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 16. panta 4. punktu, Satversmes tiesa varas dalīšanas sistēmas ietvaros izšķir divu konstitucionālo institūciju domstarpības par to, kā risināms kāds valstij un sabiedrībai nozīmīgs jautājums.

Spriedums lietā Nr. 04-01(97) raksturo to laiku, kad Satversmes tiesa numerāciju piešķīra vienīgi sprieduma secinājumu daļai. Bija arī tādi laiki, kad sprieduma konstatējošajai daļai un secinājumu daļai bija atšķirīga numerācija.[9] Šobrīd Satversmes tiesa izmanto vienlaidus numerāciju visā spriedumā.

Spriedums lietā Nr. 04-01(97) ir īss, lakonisks un fundamentāls teksts. Lasot šo spriedumu, rodas sajūta, ka Satversmes tiesa atdarinājusi Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversmes) lakonisko izklāsta stilu. Turklāt šis spriedums tiešām atspoguļo tos romantiskos laikus, kuros Satversmes tiesa savus apvērumus izklāstīja, sagatavojot tikai desmit lapu garu tekstu. Savs šarms ir arī tam, ka jau šā sprieduma secinājumu daļas sākumā tiek atklāts lietas rezultāts – tas, vai apstrīdētā norma atbilst, vai neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai. Salīdzinājumā ar pašreizējo Satversmes tiesas spriedumu secinājumu daļas izklāsta stilu, pirmajā Satversmes tiesas spriedumā ir atšķirīga argumentācijas tehnika. Proti, spriedumā lietā Nr. 04-01(97) vispirms tiek prezentēts secinājums par konstitucionalitāti un tikai pēc tam piedāvāti argumenti, kas pamato Satversmes tiesas juridisko novērtējumu. Atšķirība ir tāda, ka šobrīd Satversmes tiesa sprieduma argumentāciju gatavo kā argumentu ķēdi, kura ved pie gala secinājuma – normas konstitucionalitātes vērtējums pēc būtības tiek atklāts vienīgi sprieduma teksta beigās.

Jau no sprieduma lietā Nr. 04-01(97) secinājumu daļas pirmās rindkopas ir skaidri noprotams konstitucionalitātes vērtējums un tiek nozagta iespēja savā gadžetā „skrullēt” tekstu līdz beigām, lai uzzinātu verdiktu. Faktiski tiek radīta intriga, jo gribas izzināt argumentācijas būtību. Tomēr jāatzīst, ka pašreizējā pieeja ar „skrullē līdz lejai”, lai uzzinātu vērtējumu par normas konstitucionalitāti, ļauj vismaz pa diagonāli palasīt secinājumu daļas argumentāciju.

Ņemot vērā to, ka spriedums lietā Nr. 04-01(97) raksturo Satversmes tiesas darbības pirmsākumus, tad tā argumentācijā netiek izmantotas atsauces uz iepriekšējo tiesas praksi un tiesību zinātni.

Satversmes tiesas pirmais pasludinātais spriedums, neraugoties uz dažiem negludumiem tā tekstā, viesa pārliecību, ka Satversmes tiesa, izmantojot juridiskas interpretācijas mūsdienīgas metodes un paņēmienus, dos nozīmīgu ieguldījumu, lai saskaņotu likumus un tiesību normas vienotā, mērķtiecīgi funkcionējošā tiesību sistēmā.[10]

Spriedumu lietā Nr. 04-01(97) var uzskatīt par romantisko laiku liecību arī tāpēc, ka šajā lietā ir ārkārtīgi plašs prasījums, proti, pieteikuma iesniedzēji lūdza vērtēt divu Ministru kabineta noteikumu atbilstību Satversmei, likumam „Par uzņēmējdarbības regulēšanu enerģētikā” un citiem likumiem. Šāds prasījums izaicina Satversmes tiesu konkretizēt objektīvās izmeklēšanas principa saturu konstitucionālās tiesvedības ietvaros.

Šobrīd Satversmes tiesa ir izveidojusi teoriju par prasījumu un tā robežām. Atbilstoši tai katras izskatāmās lietas ietvaros izvērtējamiem prasījumiem jābūt vismaz tiktāl saistītiem ar pieteikumā apstrīdētās normas tekstu, lai būtu iespējams izpildīt Satversmes tiesas likuma 31. panta 10. un 11. punkta prasības.[11] Vienlaikus tas vedina izdarīt secinājumu, ka šobrīd Satversmes tiesai jāiesniedz ļoti precīzs un detalizēts prasījums. 

Satversmes tiesa savu pirmo spriedumu taisīja nepilnā – sešu tiesnešu sastāvā. Un šis fakts Satversmes tiesas vēsturē ir izveidojis apburto loku,[12] jo savas pastāvēšanas laikā pilnā – septiņu tiesnešu sastāvā Satversmes tiesa ir strādājusi ļoti īsu laiku. Tas savukārt tiesību normas konstitucionalitātes izvērtējumu padara trauslu, jo trīs Satversmes tiesas tiesneši izšķir jautājumu par tiesību normas spēkā esamību. Proti, mūžīgi mūžos Satversmes tiesas likuma 30. panta 4. punkts paredz, ka, balsīm sadaloties līdzīgi, tiesa taisa spriedumu, ka apstrīdētā tiesību norma (akts) atbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai.

Pirmais Satversmes tiesas spriedums ir daļa no sāgas par elektroenerģijas cenu noteikšanu un ierobežojumiem, kas citastarp attiecas uz SIA „Windau”. Divdesmit gadu laikā Satversmes tiesa šos jautājumus risinājusi vismaz piecās lietās.[13]

Saturiski spriedumā lietā Nr. 04-01(97) risināti mūžīgi aktuālie tiesību teorijas jautājumi par normatīvo aktu hierarhiju un kolīziju risināšanu.[14] Pēc būtības lietā Nr. 04-01(97) sniegta Satversmes 81. panta interpretācija. Satversmes 81. pants Latvijas konstitucionālajā novadā tika izmantots troņu spēlēs.[15] Proti, bieži vien šis Satversmes pants kalpoja par instrumentu, ar kura palīdzību Ministru kabinets ignorēja Saeimu, īstenojot patstāvīgas likumdošanas tiesības.[16] Spriedums ir lakonisks un atspoguļo procesuālās ekonomijas principu, proti, Satversmes tiesa spriedumā piedāvā vienīgi svarīgākos argumentus, kas pamato normas neatbilstību Satversmei. Tāpēc bez ievērības šajā spriedumā palikuši mūsdienās aktuālie jautājumi par priekšlikumu iesniegšanu pirms likumprojekta trešā lasījuma un citām likumdošanas tradīcijām.

Ar pirmo Satversmes tiesas spriedumu tika aizsākta diskusija par Satversmes iztulkošanu. Proti, lietas dalībnieki diskutēja par to, vai Satversmes normas jāinterpretē šauri, tās izprotot gramatiskajā interpretācijā, vai tomēr Satversmes regulējums jāaplūko sistēmiski un visaptveroši.[17] Tiesas sēdē ar lietas dalībnieku piedalīšanos izskanēja arī ideja par Satversmi kā kopēju tiesisku juridisko dokumentu sistēmu.[18] Tika akcentēts arī tas, ka visas Satversmes normas jāinterpretē kopsakarā ar Satversmes 1. pantu, turklāt Satversmes institucionālās daļas interpretāciju caurauž varas dalīšanas princips.[19] Var apgalvot, ka šādas diskusijas ļāvušas Satversmes iztulkošanai gan praksē, gan tiesību zinātnē attīstīties kā pastāvīgai tiesību nozarei.[20]

Lietā Nr. 04-01(97) no Satversmes tiesas tika sagaidīta „precīza un autoritatīva interpretācija”.[21] Divdesmit gadu garumā Satversmes tiesa savā praksē ir ieskicējusi gandrīz visu Satversmes normu interpretācijas nianses.

Katra Satversmes tiesas lieta atspoguļo lietas dalībnieku atšķirīgo viedokli par augstāka juridiska spēka normu saturu, tomēr ir arī tādi konstitucionalitātes jautājumi, par kuriem lietas dalībnieki ir vienisprātis. Vienīgais jautājums, par kuru lietā Nr. 04-01(97) lietas dalībnieku starpā valdīja vienprātība, bija tas, ka Latvija ir demokrātiska republika.[22] Pēc būtības ar pirmo Satversmes tiesas spriedumu tika iedibināts konsenss šajā jautājumā, un šī tēze kļuvusi par aksiomu.

Tika ieskicēta arī ideja par to, ka vispārējās Satversmes normas ir svēta lieta.[23]

Lietas dalībnieku faktisko apstākļu izklāsts un juridiskais pamatojums tiesas sēžu zālē ļāva pirmo reizi izskanēt gan profesora Kārļa Dišlera atziņām, gan Dieva vārdam.[24] Šobrīd profesora K. Dišlera atziņas veido konstitucionālās jurisprudences kanonu Latvijā, savukārt arī mūsdienās Dieva vārds un references uz Bībeles tekstu ir elements, ko lietas dalībnieki izmanto tiesu debatēs.[25]

Spriedumā lietā Nr. 04-01(97) atsevišķās vietās lietota neveikla terminoloģija. Piemēram, Satversmes tiesa norāda: „[..] ja minētais ierobežojums tiek pārkāpts, šādi Ministru kabineta noteikumi uzskatāmi par pretkonstitucionāliem un spēkā neesošiem.”[26] Šobrīd terminu „pretkonstitucionāls” aizstājis termins „antikonstitucionāls”.[27] Tomēr prātā jāpatur tas, ka sprieduma taisīšanas laikus patiešām var uzskatīt par romantiskiem, proti, tas ir laiks, kad Latvijas konstitucionālo tiesību novads ir kā neapdzīvota sala. Turklāt nebija jau avotu, kuros smelties latviskajai tradīcijai atbilstošu terminoloģiju, jo profesora K. Dišlera laikos konstitucionālā kontrole bija tāls sapnis.[28]

Interesanta sava laika liecība ir lietas Nr. 04-01(97) tiesas sēdes ar lietas dalībnieku piedalīšanos stenogramma. Tā spilgti atspoguļo laikus, kad katram tiesnesim bija jautājumi, kurus uzdot lietas dalībniekiem. Turklāt tiesnešiem lietas dalībniekiem uzdeva vairāk jautājumu nekā lietas dalībniekiem viens otram.

Pirmā Satversmes tiesas lietas izskatīšana iedibina nepieciešamību pēc augstas kvalitātes pārstāvības. Pieteikuma iesniedzējus pārstāvēja deputāts un jurists, turklāt viņiem juridisko palīdzību sniedza zvērināts advokāts. Savukārt institūciju, kas izdevusi apstrīdēto aktu, pārstāvēja zvērināts advokāts.

Sensāciju izraisīja tas, ka spriedums lietā Nr. 04-01(97) tiek pamatots ar vispārējiem tiesību principiem. Tajos tālajos laikos šādas argumentācijas piedāvāšana bija uzskatāma par drosmīgu soli. Proti, laiks pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas jurisprudencē bija kā izdedzināta zeme un jebkuras inovācijas tika vērtētas piesardzīgi un skeptiski.

Profesors Edgars Meļķisis norādīja, ka ne jau normatīvā pamata trūkums bija tas, kas noteica skeptisko vai aizdomu pilno attieksmi pret tiesību principu tiešu piemērošanu juridiskos nolēmumos. Iemesls, viņaprāt, bija meklējams tiesību izpratnē, tiesu un administratīvās prakses tradīcijās, kā arī mūsdienīgas juridiskās metodes mācības, normu piemērošanas un jo sevišķi interpretācijas un argumentācijas teorijas apguvē un prasmē tās izmantot.[29]

Pirmais Satversmes tiesas spriedums izpelnījās arī kritiku vērtējumu. Publikācijās tika pausts viedoklis: „Ja Satversmes tiesa nevar pamatot kādas normas spēkā neesamību vai esamību ar Satversmi vai likumu, tiek piemēroti Satversmes tiesai vien zināmie “vispārīgie tiesību principi”.”[30] Sprieduma kritikā bija arī tādi apsvērumi, kas vērsti uz apelāciju.[31] Komentāri par spriedumu bija gan ārkārtīgi kritiski un skeptiski, gan arī cildinoši.[32] Turklāt komentāru par spriedumu sniedza arī Satversmes tiesas tiesnese Ilma Čepāne.[33]

Tomēr katrs atzina, ka Satversmes tiesas pirmais spriedums ir atjaunotās valsts vēsturē ārkārtīgi nozīmīgs notikums.[34]

Satversmes tiesas pirmais spriedums atspoguļo Raiņa lugas „Uguns un nakts” motīvus, proti: “Es gribēju jums vēl vairāk dot, Jums nebija spēka saņemot.”[35]

Diemžēl tradīcija komentēt un kritizēt Satversmes tiesas nolēmumus laika gaitā atmirst. Satversmes tiesas spriedumi ir nepārsūdzami, tāpēc it kā būtu nevietā riet pakaļ aizgājušai karavānai,[36] tomēr bez kritikas var nebūt arī kvalitātes.

Nav neieciešams glorificēt spriedumu lietā Nr. 04-01(97). Tas bija viens no soļiem garajā Latvijas tiesību sistēmas transformācijas ceļā.  

Ja Eiropas Savienības Tiesa tiek uzskatīta par Eiropas Savienības integrācijas motoru,[37] tad Satversmes tiesa bija tiesību transformācijas dzinējspēks Latvijas tiesību sistēmai.

Valsts tiesiskā sistēma ir tāda, kāda ir tās Satversmes tiesa. Un Satversmes tiesa bijusi mūsdienīga, demokrātiskas tiesiskas valsts konstitucionālā tiesa.[38]

Tā ir tāda arī šobrīd.

Un tam tā ir arī jābūt.

* Visas šajā emuārā ietvertās atziņas ir balstītas uz autores personiskajiem uzskatiem un pārliecību un nav saistošas nevienai institūcijai vai organizācijai, kurā viņa darbojas.

[1] Satversmes tiesas 1997. gada 7. maija spriedums lietā Nr. 04-01(97). Latvijas Vēstnesis, 08.05.1997., Nr. 113.

[2] Izmantots teksts no dziesmas „Vecās likteņdzirnas”. Komponists Eduards Rozenštrauhs, vārdu autors Jānis Vanags.

[3] Satversmes tiesas likums. 28.06.1996.-07.10.1997 redakcijā. Latvijas Vēstnesis, 14.06.1996., Nr. 103, 20. panta otrā daļa.

[4] Turpat, 21. pants.

[5] Apzīmējumu „tiesneša referātā esoša lieta” ieviesis Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aldis Laviņš.

[6] Satversmes tiesas likums. 28.06.1996.-07.10.1997 redakcijā. Latvijas Vēstnesis, 14.06.1996., Nr. 103.

[7] Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa spriedums lietā Nr.2000-07-0409. Latvijas Vēstnesis, 04.04.2001.,  Nr. 54.

[8] Satversmes tiesas 2000. gada 10. maija spriedums lietā Nr. 2000-01-04. Latvijas Vēstnesis, 11.05.2000., Nr. 169/170.

[9] Piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija spriedums lietā Nr.2004-18-0106.  Latvijas Vēstnesis, 17.05.2005., Nr. 77.

[10] Meļķisis E. Likuma burts, likuma gars, Satversmes tiesa. Satversmes tiesas pirmais spriedums. Sprieduma teksts, atsauksmes, analīze, vērtējumi. Rakstu krājums. Rīga: LU žurnāla „Latvijas vēstures fonds”, 1998, 42. lpp.

[11] Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmums par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01. Latvijas Vēstnesis, 20.12.2012., Nr. 200.

[12] Plašāk: Pededze Dz. Satversmes tiesai – 15. Jurista Vārds, 20.12.2011., Nr. 51.

[13] Sk, piemēram, Satversmes tiesas lieta Nr. 04-01 (97), lieta Nr. 04-07(99), lieta Nr. 2009-14-01, lieta Nr. 2014-35-03 un lieta Nr. 2015-05-03.

[14] Institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto aktu, pārstāvja  E. Radziņa faktisko apstākļu un juridiskā pamatojuma izklāsts Satversmes tiesas lietā Nr. 04-01(97). Tiesas sēdes stenogramma, 20.-21. lpp. Pieejams: http://www.satv.tiesa.gov.lv/wp-content/uploads/2016/02/04-0197_Stenogramma.pdf.

[15] Juristi analizē Valsts prezidentes rīcību un Satversmes 81. pantu. Jurista Vārds, 20.03.2007., Nr. 12.

[16] Pleps J, Pastars E, Plakane I. Konstitucionālās tiesības. Papildināts un pārstrādāts izdevums, Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 326. lpp.

[17] Pieteikuma iesniedzēju pārstāvja Ģ.V. Kristovska faktisko apstākļu un juridiskā pamatojuma izklāsts Satversmes tiesas lietā Nr. 04-01(97). Tiesas sēdes stenogramma, 16. lpp. Pieejama: http://www.satv.tiesa.gov.lv/wp-content/uploads/2016/02/04-0197_Stenogramma.pdf.

[18] Turpat, 17. lpp.

[19] Turpat, 35. lpp.

[20] Pleps J. Satversmes iztulkošana. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2012.

[21] Pieteikuma iesniedzēju pārstāvja Ģ.V. Kristovska faktisko apstākļu un juridiskā pamatojuma izklāsts Satversmes tiesas lietā Nr. 04-01(97). Tiesas sēdes stenogramma, 15. lpp. Pieejama: http://www.satv.tiesa.gov.lv/wp-content/uploads/2016/02/04-0197_Stenogramma.pdf.

[22] Turpat, 35. lpp

[23] Institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto aktu, pārstāvja E. Radziņa faktisko apstākļu un juridiskā pamatojuma izklāsts Satversmes tiesas lietā Nr. 04-01(97). Tiesas sēdes stenogramma, 37. lpp.

[24] Turpat, 23.-24. lpp.

[25] Institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto aktu, pārstāvja G. Kusiņa faktisko apstākļu un juridiskā pamatojuma izklāsts Satversmes tiesas lietā Nr. 2011-03-01. Tiesas sēdes stenogramma, 100. lpp. Pieejams: http://www.satv.tiesa.gov.lv/wp-content/uploads/2016/02/2011-03-01_Stenogramma.pdf. Institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto aktu, pārstāvja G. Kusiņa faktisko apstākļu un juridiskā pamatojuma izklāsts Satversmes tiesas lietā Nr. 2001-04-0103. Tiesas sēdes stenogramma, 15. lpp. Pieejama: http://www.satv.tiesa.gov.lv/wp-content/uploads/2016/02/2001-04-0103_Stenogramma.pdf.

[26] Satversmes tiesas 1997. gada 7. maija spriedums lietā Nr. 04-01(97). Latvijas Vēstnesis, 08.05.1997., Nr. 113.

[27] Satversmes tiesas 2016. gada 12. februāra spriedums lietā Nr.2015-13-03. Latvijas Vēstnesis, 15.02.2016., Nr. 31.

[28] Vīksna E. Normatīvo tiesību aktu satversmības kontrole Latvijā (1918–1934). Jurista Vārds, 12.08.2014., Nr. 31.

[29] Meļķisis E. Likuma burts, likuma gars, Satversmes tiesa. Satversmes tiesas pirmais spriedums. Sprieduma teksts, atsauksmes, analīze, vērtējumi. Rakstu krājums. Rīga: LU žurnāla „Latvijas vēstures fonds”, 1998, 35. lpp.

[30] Radziņš E. Karavāna tuvojas - kam? Satversmes tiesas pirmais spriedums. Ko tas nozīmē Latvijas tiesību sistēmai? Satversmes tiesas pirmais spriedums. Sprieduma teksts, atsauksmes, analīze, vērtējumi. Rakstu krājums. Rīga: LU žurnāla „Latvijas vēstures fonds”, 1998, 17. lpp.

[31] Turpat, 16.-20. lpp.

[32] Kristovskis Ģ. V. “Labie mērķi” un pretlikumīgie līdzekļi Satversmes tiesas pirmais spriedums ir nozīmīgs trieciens ierēdņu bezatbildībai un patvaļai. Satversmes tiesas pirmais spriedums. Sprieduma teksts, atsauksmes, analīze, vērtējumi. Rakstu krājums. Rīga: LU žurnāla „Latvijas vēstures fonds” , 1998, 21. lpp.

[33] Čepāne I. Vai Satversmes tiesai pārmet pamatoti? Satversmes tiesas pirmais spriedums. Ko tas nozīmē Latvijas ekonomikai? Satversmes tiesas pirmais spriedums. Sprieduma teksts, atsauksmes, analīze, vērtējumi. Rakstu krājums. Rīga: LU žurnāla „Latvijas vēstures fonds” , 1998, 24.-27. lpp.

[34] Krasts. G. Karavāna aizgājusi? Satversmes tiesas pirmais spriedums. Ko tas nozīmē Latvijas ekonomikai? Satversmes tiesas pirmais spriedums. Sprieduma teksts, atsauksmes, analīze, vērtējumi. Rakstu krājums. Rīga: LU žurnāla „Latvijas vēstures fonds”, 1998, 13. lpp.

[35] Rainis. Uguns un Nakts. Rīga: Zvaigzne ABC, 88. lpp.

[36] Krasts. G. Karavāna aizgājusi? Satversmes tiesas pirmais spriedums. Ko tas nozīmē Latvijas ekonomikai? Satversmes tiesas pirmais spriedums. Sprieduma teksts, atsauksmes, analīze, vērtējumi. Rakstu krājums. Rīga: LU žurnāla „Latvijas vēstures fonds”, 1998, 13. lpp.

[37] Satversmes tiesas 2009. gada 7. aprīļa spriedums lietā Nr. 2008-35-01. Latvijas Vēstnesis, 09.04.2009., Nr. 56.

[38] Rezevska D. Vispārējo tiesību principu nozīme un piemērošana. 2. papild. izd. Rīga: Daigas Rezevskas izdevums, 2015, 14. lpp.

patīk
nepatīk
drukāt
 
 
4 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
BK
2. Jūnijs 2016 / 11:03
0
ATBILDĒT
Ļoti interesanti, paldies! Nedaudz pat žēl, ka jālasa esejas formātā. Kāpēc gan nepublicēt kā rakstu, kas saglabāsies "mūžīgi mūžos" kā Satversmes tiesas likuma 30. panta trešā daļa? :)

P.S. Rindkopā pie 12. atsauces autore droši vien domājusi STL 30. panta trešo daļu, nevis 30. panta 4. punktu.
Baraks Osama
2. Jūnijs 2016 / 10:45
1
ATBILDĒT
1) Grūti piekrist tam, ka atzinīgi tiek vērtēts (vai nu kas domāts ar vārdu "šarms"), ka tiesas sprieduma secinājumu daļu sāk ar iznākuma paziņošanu. Pirmkārt, šādā veidā tiek nevajadzīgi dublēta sprieduma rezolutīvā daļa. Otrkārt, ja tiesas spriedumu uzskatām par tiesas spriešanas procesa secīgu izklāstu, tad ir neloģiski sākt ar rezultātu, jo pie rezultāta būtu jānonāk tikai pēc būtisko argumentu izvērtēšanas, kas arī atspoguļojas klasiskajā sprieduma struktūrā, saskaņā ar kuru rezolutīvā daļa atrodas pašās beigās. Ja argumenti tiek izklāstīti pēc rezultāta, tad var rasties asociācijas, ka vispirms ir izvēlēts rezultāts un vajadzīgie argumenti tam pielasīti vēlāk. Klasiskajā, secīgajā sprieduma struktūrā šādu problēmu nav.

2) Ja reiz par Satversmes tiesas sprieduma juridisko tehniku - vai nav bijusi doma mainīt kārtību, kādā Satversmes tiesas spriedumiem tiek doti nosaukumi? Pašreizējā sistēma nešķiet īsti optimāla. Vienīgie, kurus iepriecina, ka sprieduma pilnais nosaukums mēdz būt veselu rindkopu garš, varētu būt studenti, kam ir grūtības sasniegt noteikto pētnieciskā darba apjomu. Vai tad, piemēram, šādā ziņā krietni ērtāka nav ECT un EST prakse lietai dot īsu nosaukumu (kas var būt vai nebūt papildināts ar lietas numuru) atbilstoši tās dalībniekiem vai retos gadījumos - izskatāmajam jautājumam?
BK > Baraks Osama
2. Jūnijs 2016 / 11:09
0
ATBILDĒT
2. punkts kā naglai uz galvas. 1. punkts? Mhē. Prasījuma metodes stila piemērošana visur, kur var, ne vienmēr ir optimāla. Argumentācijas stils "secinājums(i)-problēmjautājums(i)-argumentācija-secinājums(i)" būtu efektīvāks gan pašiem rakstītājiem (tiesnešiem), gan pusēm, gan arī lasītājiem.
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 1
JAUNĀKĀS ESEJAS
JAUNĀKĀS TĒMAS
STUDENTA VĀRDS
 
RAKSTI ESEJU
komentēt
Nepatīk / neieteikt
1
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties