25. Aprīlis 2016 15:45
Domnīca / eseja
Bērna liecības nozīme, izmeklējot seksuālas vardarbības gadījumus
Laura Ceļmale
nodibinājuma "Centrs Dardedze" juriste

2009. gada decembrī Eiropadomē apstiprināja Stokholmas programmu, kas kā vienu no prioritātēm laika periodā līdz 2016. gadam izvirzīja noziegumos cietušo aizsardzību. Programmā izvirzītajiem mērķiem ir arī redzams rezultāts – 2012. gada 25. oktobrī pieņemta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2012/29/ES, kas nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus.

Sakarā ar direktīvas ieviešanu ievērojamas izmaiņas paredzētas arī Latvijas Kriminālprocesa likumā, cita starpā izdalot jaunu cietušo kategoriju – īpaši aizsargājams cietušais. Īpaši aizsargājamā cietušā statuss noteiks plašāku tiesību loku – īpaša nopratināšanas kārtība, tiesības saņemt informāciju par apsūdzētā atbrīvošanu no ieslodzījuma, tiesības prasīt tiesai, lai cietušais tiesas sēdē netiek uzklausīts klātienē, bet ar tehnisko līdzekļu palīdzību u.c. Direktīvā uzsvars likts uz katra atsevišķa gadījuma izvērtējumu, bet Latvijas situācijā šāds mehānisms atzīts par smagnēju, tādēļ tās cietušo kategorijas, uz kurām automātiski attiecas īpaši aizsargājamā cietušā statuss, tajā skaitā visi nepilngadīgie, turpmāk būs definētas likumā.

Attiecībā uz nepilngadīgajiem jau šobrīd Latvijas Kriminālprocesa likums nosaka speciālu nopratināšanas kārtību.[1] Tomēr jaunie grozījumi paredzēs vēl kādas izmaiņas – no 2017. gada 1. janvāra dzimumnoziegumu un vardarbīgu noziegumu lietās pret nepilngadīgajiem cietušā bērna nopratināšanas gaita būs obligāti jāfiksē videoierakstā. Lai izprastu videoieraksta nozīmi cietušā bērna nopratināšanas procesa dokumentēšanā, ir jāaplūko bērna liecības loma gan no kriminālprocesa mērķu, gan bērna tiesību viedokļa.

Liecība ir pierādījums, ko īpašas procesuālas darbības laikā – nopratināšanā vai aptaujā – sniedz persona par kriminālprocesā pierādāmajiem apstākļiem un ar tiem saistītajiem faktiem un palīgfaktiem.[2] Būtiska loma liecībai ir gadījumos, kad cietušais ir bērns, bet vēl jo svarīgāka, tieši strādājot ar seksuālas vardarbības gadījumiem. Seksuālās vardarbības upuri ir īpaši neaizsargāti, jo bērni parasti paši nevēršas pret savu pāridarītāju, turklāt šie ir t.s. klusie noziegumi, kam raksturīga liela noslēpumainība. Visbiežāk bērna liecība seksuālas vardarbības gadījumos ir vienīgais pierādījums, tā kā pētījumi apstiprina, ka mazāk nekā 10% gadījumu ir medicīniski konstatējamas sekas un tikai 5% gadījumu šiem pierādījumiem ir izšķiroša nozīme lietā.[3] Līdz ar to bērna liecībai ir vairākas būtiskas funkcijas:

- nodrošināt bērna drošību;

- nodrošināt medicīnisku un psiholoģisku atbalstu bērnam;

- sniegt informāciju par notikušo, lai varētu veikt izmeklēšanu un sodīt vainīgo;

- novērst nozieguma atkārtošanos.

Bērna liecības fiksēšana video ļauj ne tikai iegūt informāciju par notikušo, bet vienlaicīgi parāda arī bērna reakcijas un emocionālo stāvokli nopratināšanas laikā. Atšķirībā no rakstītā protokola, kurā iespējams noformulēt izmeklētāja jautājumus un bērna atbildes neprecīzi vai t.s. vēlamajā formā, video precīzi atspoguļo bērna valodu un nopratināšanas gaitu, kas var palīdzēt novērst šaubas par vienu vai otru cietušā bērna atbildi un notikušā aprakstu.

Neskatoties uz to, ka jau šobrīd normatīvais regulējums atļauj veikt cietušā bērna nopratināšanu saudzējošā veidā – ar psihologa starpniecību, vienlaikus fiksējot liecību videoierakstā, praksē šī kārtība tiek izmantota salīdzinoši reti, tā kā normai ir ieteikuma raksturs. Jaunie grozījumi šo kārtību tiecas mainīt, tomēr jāapzinās, ka videoieraksts pats par sevi nebūs brīnumlīdzeklis, kas atrisinās visas praksē pastāvošās problēmas. Ļoti būtiski, lai bērna nopratināšanu veiktu speciālisti, kam ir speciālas zināšanas, un lai nopratināšanas tiktu veikta strukturēti, izmantojot pētījumos balstītas nopratināšanas tehnikas.[4]

[1] Kriminālprocesa likums 152. un 153.pants.

[2] Kriminālprocesa likuma 131. panta 1. daļa.

[3] Martin A. Finkel. Physical Examination. In: Martin A. Finkel & Angelo P. Giardino (Eds.) Medical Evaluation of Child Sexual Abuse: A Practical Guide, p. 53-103, 77 (3rd ed. 2009) (American Academy of Pediatrics).

[4] Kā piemēru var minēt ASV Nacionālā Bērna veselības un attīstības institūta izstrādāto strukturētas Nopratināšanas protokolu (NICHD), kas šobrīd ir viens no visplašāk izmantotajām cietušo bērnu nopratināšanas tehnikām Rietumu pasaulē. NICHD protokols pēc būtības ir strukturēta instrukcija nopratināšanas veicējam, kā nodibināt kontaktu ar cietušo bērnu un iegūt būtisku informāciju par notikušo, neuzdodot uzvedinošus jautājumus. Vairāk informācijas http://nichdprotocol.com/.

patīk
nepatīk
drukāt
 
 
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
JAUNĀKĀS ESEJAS
JAUNĀKĀS TĒMAS
STUDENTA VĀRDS
 
RAKSTI ESEJU
komentēt
Nepatīk / neieteikt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties