Ar šo netieši piedaloties tiesību normas ex ante novērtēšanā, piedalāmies ar savu redzējumu publikāciju sērijā par valsts amatpersonas statusa piemērošanu maksātnespējas administratoriem, šoreiz vairāk runājot par maksātnespējas administratora kā valsts amatpersonas krimināltiesisko un administratīvo atbildību, ar kuru, piemērojot administratoriem valsts amatpersonas statusu, tiks papildināta jau šobrīd esošā civiltiesiskā, disciplinārā un profesionālā (ētikas) atbildība.

Maksātnespējas procesa administrators ir fiziskā persona, kura ir ieguvusi maksātnespējas procesa administratora sertifikātu.^[1] Administratora primārais pienākums maksātnespējas procesā ir nodrošināt efektīvu un likumīgu tiesiskās aizsardzības procesa, juridiskās personas maksātnespējas procesa un fiziskās personas maksātnespējas procesa norisi un mērķu sasniegšanu.^[2]

Maksātnespējas procesa mērķis (faktiski – alternatīvi un savstarpēji daļēji izslēdzoši mērķi, kurus administratoram jāmēģina samērot), ir vai nu sekmēt finansiālās grūtībās nonākuša parādnieka saistību izpildi, iespējami lielākā apmērā apmierinot kreditoru prasījumus, vai arī veicināt finansiālās grūtībās nonākuša parādnieka maksātspējas atjaunošanu.^[3] Pats maksātnespējas procesa uzsākšanas fakts par sevi jau liecina, ka abu šo risinājumu vienlaicīga izpilde nav iespējama.

Juridiskas personas maksātnespējas procesā parasti vispirms tiek izvērtēta iespēja atjaunot parādnieka maksātspēju (piemēram, kreditoru prasījumus apmierinot nepilnā apmērā proporcionāli vai atliekot to samaksu), bet, ja šādas iespējas nav, tiek uzsākta parādnieka mantas izsole ar vienīgo mērķi sekmēt finansiālās grūtībās nonākuša parādnieka saistību izpildi, iespējami lielākā apmērā apmierinot kreditoru prasījumus, pašu parādnieku pēcāk likvidējot jeb izslēdzot no attiecīgajiem publiskiem reģistriem. Fiziskas personas maksātnespējas procesā process ir pretējs – vispirms (ja vien ir pieteikušies kreditori un to prasības ir atzītas) tiek pārdota visa parādnieka manta, lai iespējami lielākā apmērā apmierinātu šos kreditoru prasījumus, pēcāk tiek uzsākta parādnieka saistību dzēšanas procedūra un visbeidzot – maksātspējas atjaunošana, dzēšot saistības, kuras parādnieks nav sedzis ne no savas mantas, ne arī ar saistību dzēšanas procedūras periodā nopelnītajiem naudas līdzekļiem.

Lai īstenotu maksātnespējas procesa mērķus, administratoram ir jāveic viss konkrētajā situācijā iespējamais, rīkojoties ne vien kā krietnam un rūpīgam saimniekam, bet arī jāpieņem saimnieciski izdevīgākie lēmumi, mazākais, lai parādnieka mantas vērtība nesamazinātos. Administratoram, ņemot vērā katras konkrētās lietas apstākļus, gluži kā komersanta pārvaldes institūcijām, ir jāvērtē, kuru no procesa mērķiem sasniegt ir reālāk un kādas darbības ir efektīvākās, lai šo mērķi vai abus mērķus savstarpēji samērīgi sasniegtu. Normatīvie akti regulē vien administratora darbības ietvarus, nosakot administratora tiesības un pienākumus, tomēr katrā konkrētā gadījumā veicamās darbības atšķiras – to normatīvais akts nevar noteikt. Savas darbības plānošanā katrā konkrētā maksātnespējas procesā un stratēģisko lēmumu pieņemšanā, lai īstenotu maksātnespējas procesa mērķus, administrators balstās ne vien uz normatīvajiem aktiem, bet arī uz savu iepriekšējo pieredzi un iekšējo pārliecību, kā arī uzņēmējdarbības vispārējiem principiem un ekonomikas likumiem.

Normatīvajos aktos nav un nevar būt noteikti strikti kritēriji, pie kādiem apstākļiem būtu jāveic darbības komersanta maksātspējas atjaunošanā un pie kādiem – likvidācijai, tostarp, vai ir jāpārdod komersanta manta vai arī tā uzņēmums – ražotne, saglabājot tās integritāti un darba vietas.

Normatīvajos aktos arī nav un nevar būt noteikts, kādas prasības un pret ko var tikt celtas tiesās, kā arī kritēriji, pie kuru iestāšanās prasību celšana ir nelietderīga un procesa mērķi sasniegt nepalīdzēs. Secīgi nav apšaubāms, ka administrators kā jebkurš uzņēmējs jeb komersanta pārvaldes institūciju amatpersona lēmumus par veicamajām vai neveicamajām darbībām konkrētā maksātnespējas procesā pieņem, pamatojoties uz savu pieredzi, pārliecību un normatīvajiem aktiem.

Ar grozījumiem, kas 21.05.2015. izdarīti likumā “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā”, no 2016.gada 1.janvāra maksātnespējas administratori kļūs par valsts amatpersonām. Ko tas faktiski maina administratora juridiskajā statusā un amata darbībā?

Tā kā normas, kas noteic interešu konflikta nepieļaujamību, jau ir iekļautas Maksātnespējas likumā,^[4] kļūšana par valsts amatpersonu galvenokārt nozīmē divas būtiskas izmaiņas: pirmkārt, administratoriem ir jāiesniedz valsts amatpersonas deklarācija un, otrkārt, administratori kļūst par speciālajiem subjektiem Krimināllikuma XIV nodaļas izpratnē. Citiem vārdiem sakot, administratorus varēs saukt pie kriminālatbildības ne tikai par klaji prettiesīgu rīcību per se vai maksātnespējas procesa pārkāpumiem (Krimināllikuma 215. un 215.¹pants), bet arī par Krimināllikuma pantiem, kas paredz atbildību par noziedzīgiem nodarījumiem valsts institūciju dienestā.

Attiecībā uz zvērināta advokāta institūta neatbilstību valsts amatpersonas statusam savus iebildumus jau ir paudusi Latvijas Zvērinātu advokātu padome, zvērinātu advokātu, kas ir ieguvuši maksātnespējas administratora sertifikātu, vārdā vēršot Saeimas un Ministru kabineta vērību uz to, ka šāds regulējums ne vien neatbilst advokatūras institūtu regulējošām starptautisko tiesību un līgumu normām, bet arī apdraud klienta konfidencialitāti un tātad – klienta cilvēktiesību ievērošanu.^[5] Līdz šim vērība mazāk pievērsta otram aspektam – par iespējamo kriminālatbildības piemērošanu administratoriem kā valsts amatpersonām – un ne par pārkāpumiem valsts amatpersonas deklarācijas aizpildīšanā, kas sākotnēji bija likuma grozījumu mērķis – lai administratoru deklarācijas sniegtu patiesu priekšstatu par iespējamiem interešu konfliktiem to darbā (par ko liecina ne tikai likuma anotācija un pieņemšanas gaitā izskanējušie viedokļi, bet arī tā nosaukums).^[6]

Publiskas reakcijas neesamība no administratoru puses ir cilvēciski saprotama, ņemot vērā, ka topošās iespējamās valsts amatpersonas patiesi neplāno veikt krimināli sodāmas darbības, tomēr, ņemot vērā gan Krimināllikumā paredzētās tiesību normu dispozīcijas, gan tiesību normu piemērošanas praksi, šis Damokla zobens, jo sevišķi Krimināllikuma 319.pants tā abstrakcijas un ģenerālklauzulas dabas dēļ, ir pārāk smags, lai kaut dienu karātos virs maksātnespējas procesa administratoru galvām.

Krimināllikuma XXIV nodaļa paredz atbildību ne vien par aktīvām darbībām (dienesta pilnvaru pārsniegšanu, neatļautu labumu pieņemšanu vai dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu), bet arī par valsts amatpersonas bezdarbību. Krimināllikuma 319.pants paredz atbildību par valsts amatpersonas pienākumu nepildīšanu, tas ir, ja valsts amatpersona tīši vai aiz nolaidības neizdara darbības, kuras tai pēc likuma vai uzlikta uzdevuma jāizdara, lai novērstu kaitējumu valsts varai vai pārvaldības kārtībai vai ar likumu aizsargātām personas interesēm, un ja ar to valsts varai, pārvaldības kārtībai vai ar likumu aizsargātām personas interesēm radīts būtisks kaitējums. Būtisks kaitējums nozīmē divus kumulatīvus kritērijus: (1) apdraudētas ar likumu aizsargātas intereses un (2) nodarīts mantiskais zaudējums, kas pārsniedz piecu minimālo mēnešalgu kopsummu (šobrīd – 1800 eiro).^[7]

Ko nozīmē “tīši vai aiz nolaidības neizdara darbības, kuras tai pēc likuma vai uzlikta uzdevuma jāizdara”? Atbilstoši šobrīd spēkā esošajai praksei, par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, par kuru atbildība paredzēta Krimināllikuma 319.pantā, tiek tiesāti pat, piemēram, valsts aģentūras atbildīgie darbinieki par “nepietiekamu grāmatvedības kontroli” vai “pienākumu neizpildi saskaņā ar amata aprakstu”, “nenodrošinot darba organizēšanu, veicamo uzdevumu sadalīšanu” un tamlīdzīgi. Minētās apsūdzības iekļautas konkrētā lēmumā par personas saukšanu pie kriminālatbildības. Proti, tiesībsargājošām iestādēm, ja ir nodarīti būtiski kaitējumi kādai personai, lai ne vien uzsāktu kriminālprocesu, bet arī lai to nodotu tiesai, ir pietiekami konstatēt, ka attiecīgā valsts amatpersona nav veikusi kādu amata aprakstā vai profesijas standartā ierakstītu darbību, pat ja tā būtu pietiekami vispārēja – kā darba organizēšana un uzdevumu sadale.

Ko tas nozīmē administratoram? Administratora “amata apraksts” jeb pienākumi ir uzskaitīti Maksātnespējas likumā. Tā 01.11.2010. Maksātnespējas likuma 65.pants noteic administratora pienākumus, tostarp:

2) nekavējoties uzsāk parādnieka dokumentu un mantas pilnu inventarizāciju un sastāda parādnieka bilanci;

3) pieņem, reģistrē un pārbauda kreditoru prasījumus;

4) nekavējoties ņem savā pārvaldījumā visu parādnieka mantu, kā arī parādnieka valdījumā vai turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu;

6) atgūst debitoru parādus un veic tiesiskas darbības citas parādnieka mantas atgūšanai;

8) izvērtē un ceļ tiesā prasības pret juridiskās personas pārvaldes institūciju locekļiem un kapitālsabiedrības dalībniekiem (akcionāriem) par viņu nodarīto zaudējumu atlīdzību, kā arī pret personālsabiedrības personiski atbildīgajiem biedriem sakarā ar viņu pienākumu ar savu mantu atbildēt par personālsabiedrības saistībām;

9) pieprasa, lai parādnieka dalībnieki (akcionāri) izpilda savas saistības attiecībā uz parādnieka pamatkapitālu vai citu mantu, un iesniedz tiesai prasības par šādu saistību izpildi;

10) ja finanšu un kapitāla tirgus dalībnieka darbības uzraudzību saskaņā ar normatīvo aktu prasībām veic Finanšu un kapitāla tirgus komisija, vismaz reizi gadā rakstveidā informē zināmos kreditorus par juridiskās personas maksātnespējas procesa norisi, nosūtot individuālu paziņojumu tiem kreditoriem, kuru dzīvesvieta vai juridiskā adrese ir ārvalstīs, kā arī paziņojumu Maksātnespējas administrācijai;

11) nodrošina parādnieka mantas pārdošanas plānā iekļautās mantas novērtēšanu;

12) iesniedz tiesu izpildītājam pieteikumu par izpildu lietvedības izbeigšanu lietās par piespriesto, bet no parādnieka nepiedzīto summu piedziņu un lietās par saistību izpildīšanu tiesas ceļā;

13) nodod glabāšanā valsts arhīvam parādnieka dokumentus, tajā skaitā:

• parādnieka rīkojumus par personālsastāvu (par personu pieņemšanu darbā, pārcelšanu citā darbā, atbrīvošanu no darba),
• parādnieka personālsastāva rīkojumu reģistrācijas žurnālu (reģistru),
• parādnieka darbinieku darba līgumus, ar kuriem izbeigtas darba tiesiskās attiecības (ja tie neatrodas attiecīgajās personas lietās), un darba grāmatiņas (ja tās neatrodas pie attiecīgajiem darbiniekiem),
• parādnieka dokumentus par sociālā nodokļa maksājumiem līdz 1997.gada 1.janvārim,
• darbā notikušo nelaimes gadījumu izmeklēšanas aktus vai atzinumus un izmeklēšanas materiālus;

14) pilda citus šajā likumā noteiktos pienākumus.

Valsts amatpersonai ir obligāti jāveic visas tās amata aprakstā vai likumā norādītās darbības, kuras attiecīgajā tiesību normā nav noteiktas kā dispozitīvas, piemēram, likumdevējam lietojot attiecīgu atrunu: “var”, “pēc sava ieskata” u.tml., jo no likumu sistēmas un sintēzes tiek prezumēts, ka lietderības apsvērumus jau ir veicis likumdevējs, radot tiesību normas, kurās aprakstītas valsts amatpersonas (imperatīvi) veicamās darbības. Secīgi, gandrīz jebkura Maksātnespējas likuma 65.pantā minētā pienākuma neizpilde ir sodāma saskaņā ar Krimināllikuma 319.panta pirmo daļu, ja vien šīs darbības neizdarīšanas rezultātā kādai personai rodas materiālie zaudējumi vismaz 1800 eiro apmērā (piemēram, maksātnespējas procesā neatgūstot parādniekam aizdotos naudas līdzekļus vai negūstot paredzēto peļņu no darījuma ar parādnieku) un persona norāda, ka ir apdraudētas arī tās ar likumu aizsargātās intereses vai ja šāds apdraudējums ir ievērojams (piemēram, kreditora tiesības uz maksātspējas procesa likumīgu un efektīvu gaitu, visu strīdu galīgu atrisināšanu tiesas ceļā).

Piemēram, ja administrators neveic parādnieka mantas pilnu (!) inventarizāciju (kas parasti nav iespējams pat teorētiski), neatrod parādnieka mantu visos publiskajos reģistros, tostarp – ārvalstu, vai arī nenodod arhīvā parādnieka dokumentus, administratoram ir piemērojama kriminālatbildība. Tā kā administratora pienākums ir pārņemt parādnieka dokumentus, arguments, ka dokumenti nav saņemti no parādnieka pārstāvja vai administratoram nav līdzekļu dokumentu nodošanai, nav attaisnojums, lai izvairītos no valsts amatpersonai uzliktā pienākuma izpildes; tas, ka neviens auditors nav spējīgs veikt pilnu uzņēmuma dokumentu (i.e., katra bez izņēmuma) revīziju jeb auditu, neatbrīvo no atbildības administratoru, kurš nebūs atradis mantu apzināti vai neapzināti nesistematizētajos grāmatvedības dokumentos, par pilnas revīzijas neveikšanu un atgūstamās mantas nesaskatīšanu). Tā, ja administrators nav cēlis prasību pret debitoru par parāda piedziņu – administratoram draud kriminālatbildība (un netiks vērtēts fakts, ka debitors ir maksātnespējīgs un parāda piedziņas tiesvedība – bezjēdzīga resursu tērēšana, rakstot pieteikumu, noslogojot tiesu, apmeklējot tiesas sēdes, apmaksāt tiesu izpildītāja darbības, kam nav naudas līdzekļu). Šādus piemērus var minēt daudz, jo Maksātnespējas likums iepretim, piemēram, Prokuratūras likumam, nedod administratoram pat izvēles vai izvērtēšanas iespēju. Prokuratūras likums noteic, ka prokurors lēmums pieņem patstāvīgi un vienpersoniski, pamatojoties uz savu pārliecību un likumiem,^[8] Maksātnespējas likums šādus izvērtēšanas kritērijus šobrīd neparedz, gluži pretēji – administratora pienākums ir nodrošināt maksātnespējas procesa likumīgu un efektīvu gaitu,^[9] un šī pienākuma neizpilde, tāpat kā jebkura valsts amatpersonai uzlikta pienākuma neizpilde, ja tā rada būtiskus zaudējumus ar procesu saistītām personām, ir krimināli sodāma.

Kā argumentu tam, ka brīvo profesiju pārstāvji var būt valsts amatpersonas, parasti izmanto salīdzinājumu ar tiesu izpildītājiem vai notāriem. Taču pretēji, piemēram, tiesu izpildītāja rīcībai izpildu lietvedības ietvaros vai notāra rīcībai konkrētajā lietā nav izveidojama vienota instrukcija, kurai administrators var strikti sekot visos maksātnespējas procesos. Tomēr tieši standarta procedūras, kas ir raksturīgas valsts pārvaldei, kā arī strikts finansējums ir tas, kas nodrošina valsts amatpersonai paļaušanos, ka tā netiks saukta pie atbildības par savu rīcību vai bezdarbību, ja procedūras tiek strikti ievērotas, to finansējumu parasti nosaka likums, tādējādi valsts amatpersonām parasti nepastāv arī finansiāli šķēršļi pildīt savus pienākumus.

No otras puses, standarta procedūras arī izslēdz motivāciju meklēt nestandarta risinājumus. Kā rakstījis ekonomikas zinātņu doktors Daniels Kānemans: “Tā kā standarta procedūru ievērošanu ir grūti mainīt, lēmumpieņēmējus, kuri sagaida, ka to lēmumus pārbaudīs ar atskatu uz pagātni, saista birokrātiski risinājumi, un viņi ārkārtīgi negribīgi uzņemas risku [autors norāda uz avotu – Philip E.Tetlock, “Accountability: The Neglected Social Contect of Judgement and Choice.” Research in Organizational Behacior 7 (1985): pp.297-332]. Tā kā ārstus arvien biežāk iesūdzēja tiesā par nepareizu ārstēšanu, viņi daudzējādā ziņā izmainīja savas darbības procedūru. Viņi lika veikt vairāk pārbaužu, biežāk nosūtīja pacientus pie speciālistiem, lietoja konservatīvas ārstēšanas metodes, pat ja tās nesolīja atveseļošanos. Šīs darbības vairāk aizsargāja ārstus nekā deva labumu pacientiem, radot potenciālu interešu konfliktu. Stingrāka uzraudzība nav vērtējama viennozīmīgi.”^[10]

No minētā izriet secinājums, ka, lai administrators varētu veikt savus pienākumus un nodrošināt maksātnespējas procesa likumīgu un efektīvu gaitu un procesa mērķu sasniegšanu, administratoram jābūt neatkarīgam un pakļautam tikai likumam, rīkojoties kā nozares profesionālim privāto tiesību jomā saskaņā ar savu pārliecību un pieredzi, uzņemoties attiecīgajai profesijai raksturīgos profesionālos riskus, kas turklāt saskaņā ar likumu ir apdrošināti (cita starpā – valsts amatpersonas saukšana pie kriminālatbildības vien, tostarp saskaņā ar aizdomām par Krimināllikuma 319.panta pārkāpumu, var būt pamats apdrošināšanas atlīdzības izmaksas atteikumam,^[11] kas tādējādi sagrauj administratora obligātās civiltiesiskās apdrošināšanas institūtu). Minētais nenozīmē bezatbildību, gluži pretēji – ir jānodrošina un jāstiprina profesionālās atbildības robežas, administratora rīcības kontrole (nevis pakļautība), profesionālās rīcības pamatotību vērtējot atbilstoši sertificētiem vērtētājiem, bet formalitāšu ievērošanu vērtējot uzraudzības iestādēm.

Neatkarība lēmumu pieņemšanā, kur galvenais kritērijs ir maksātnespējas procesa mērķa sasniegšana, ļauj administratoram, balstoties uz iekšējo pārliecību un iepriekšējo pieredzi, pieņemt riskantus lēmumus, bez kā uzņēmējdarbība nav iespējama, piemēram, turpināt vai neturpināt parādnieka saimniecisko darbību, atkāpties no parādnieka noslēgtajiem līgumiem vai pieprasīt to izpildi, atbrīvot visus parādnieka darbiniekus, vai dažus speciālistus paturēt, celt prasību tiesā vai necelt (nereti – pašam finansējot tiesvedību), nodrošināt prasību vai nenodrošināt (izvērtējot prasības pamatotību un risku, ja tā nebūs pamatota un otrai pusei nodrošinājums radīs zaudējumus), pārdot mantu uzreiz vai rīkot izsoli (iespējams, vēlāk saņemot lielāku pirkuma maksu), ja pieredze saka, ka specifiskus ražošanas objektus izsolē pārdot neizdosies. Pārlieku liela valsts kontrole un iespējama administratora kriminālatbildība par aplamiem saimnieciskiem lēmumiem šo lēmumu pieņemšanu padarīs faktiski neiespējamu, administratoriem apzinoties jebkuras darbības un, jo vairāk, bezdarbības, pat ja saimnieciski un ekonomiski pamatotas, iespējamās krimināltiesiskās sekas. Secīgi, administratora – valsts amatpersonas – lēmumi būs vērsti pirmajā vietā uz administratora paša interešu aizsardzību un personisko risku mazināšanu. Jānorāda arī, ka šī ir viena no būtiskākajām atšķirībām starp kapitālistisko tirgus ekonomiku un sociālistisko plānveida ekonomiku, kas katru privāto iniciatīvu pakļāva kriminālatbildības riskam, atņemot amatpersonām, tostarp valsts uzņēmumu vadītājiem, jebkādu motivāciju un pašiniciatīvu.

Diemžēl šīs nav teorētiskas pārdomas, jo kā advokāti krimināllietās esam saskārušies ar gadījumiem, kuros  personas, būdamas valsts amatpersonas un strādājot pēc labākās sirdsapziņas, ir tikušas apsūdzētas par valsts amatpersonas nolaidību, to skaitā, piemēram, grāmatvedis, kurš nav laikus pamanījis, ka kasieris no kases paņēmis naudu,^[12] IT speciālists, kurš nav pamanījis nevajadzīgu pozīciju telekomunikāciju operatora ikmēneša rēķinā, valsts iestādes vadītājs, kurš nav nodrošinājis iestādes Twitter konta lietošanas instrukciju, tiesu izpildītājs, kurš interpretējis likumu pēc savas iekšējās pārliecības un profesionālās organizācijas apstiprinātajām vadlīnijām.^[13]

Secināms, ka Krimināllikuma 319.panta pirmā daļa ir tiesību norma, kas kā Damokla zobens karājas pār jebkuru valsts amatpersonu. Tas, vai šis “zobens kritīs” vai nē, parasti nav atkarīgs no darbinieka paša, bet gan no ārējo apstākļu sakritības, kas parasti nav amatpersonas kontrolē (pārbaudīsi kasieri, nespēsi pārbaudīt degvielas izlietojumu, pārbaudīsi to – nepārbaudīsi ko citu, nodosi prokuratūrai vienu krimināllietu, pārējās paliks savlaicīgi neizstrādātas). Tāpēc var vien apbrīnot ierēdņu un citu valsts amatpersonu tiesisko paļāvību, apņēmību un drosmi strādājot valsts pārvaldē, neskatoties uz visiem ar to saistītajiem riskiem un izaicinājumiem.

Advokāta praksē, iepazīstoties ar valsts amatpersonām uzrādīto apsūdzību rakstiem, ir secināms, ka līdzīgas apsūdzības ir iespējams celt katrā maksātnespējas procesā, lai cik godprātīgi tajā darbotos administrators. Šāds risks ir nesamērojams un pilnībā sagrauj maksātnespējas administratora institūta būtību un padara maksātnespējas procesa mērķus par nesasniedzamiem.

Vienlaikus kriminālsods par valsts amatpersonas nolaidību var būt šķērslis ne tikai administratora sertifikāta neatgriezeniskam zaudējumam, bet arī advokāta statusa zaudēšanai uz mūžu. Secīgi, kriminālatbildība, pretēji visbargākajam civiltiesiskajam vai administratīvajam sodam, rada ilgtermiņa vai pat nedzēšamas tiesiskās sekas, gan reputācijas zaudēšanu, gan arī mūža liegumu ieņemt attiecīgas profesijas, tostarp būt par tiesnesi, prokuroru vai advokātu. Paši mēs šo risku neuzņemsimies, jo apzināmies, ka objektīvi to vadīt jeb kontrolēt nav iespējams, turklāt lēmumi, ko pieņemsim, būdami valsts amatpersonu statusā, būsim godīgi pret sevi, būs nevis maksātnespējīgā parādnieka vai kreditoru interesēs, bet gan administratora risku mazināšanas virzienā. Atklāts paliek jautājums maksātnespējas procesa reformu veidotājiem – vai tiešām šis ir maksātnespējas procesa regulējuma izmaiņu mērķis?

^[1] Maksātnespējas likuma 9.pants.

^[2] Maksātnespējas likuma 26.panta otrā daļa.

^[3] Maksātnespējas likuma 1.pants.

^[4] Maksātnespējas likuma 21.pants.

^[5] Matule S. Advokāti domstarpības ar valsti sola risināt starptautiskā līmenī. Jurista Vārds, 15.09.2015., Nr.36(888), 6.-7.lpp.

^[6] Likums “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā”.

^[7] Likuma “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” 23.pants.

^[8] Prokuratūras likuma 5.pants.

^[9] Maksātnespējas likuma 26.panta otrā daļa.

^[10] Kānemans D. Domā ātri, domā lēnām. Rīga: Jumava, 2012, 228-229.lpp.

^[11] Krimināllieta Nr.11514028809.

^[12] Krimināllieta Nr.12502000813.

^[13] Krimināllieta Nr.11514028809, sākotnējā apsūdzība pēc KL 317.p.1.d.