No atzinuma "Efektīvas tiesību

tuvināšanas konstitucionāla

un administratīva veicināšana

un dalība Eiropas Savienībā"

Fragments no PHARE programmas ietvaros Valtera van Dama ( Walter van Dam ) vadītās ekspertu komisijas izstrādātā atzinuma "Efektīvas tiesību tuvināšanas konstitucionāla un administratīva veicināšana un dalība Eiropas Savienībā"

3.1. Vispārīgi

Šī sadaļa dod vispārēju ieskatu konstitucionālās un tiesību sistēmas problēmās, kas saistītas ar dalību Eiropas Savienībā.

Eiropas Kopienu (EK) tiesiskās kārtības attīstība vairākos aspektos konkurē ar moderno nacionālo valstu pamatpieņēmumiem. EK regulāciju koncepts bija jaunievedums starptautiskajās tiesībās; tiesisks instruments, kas spējīgs tieši radīt tiesības un pienākumus dalībvalstu pilsoņiem un valdībām. "Pašrealizējošu" līguma noteikumu ideja bija pazīstama starptautiskajās tiesībās, bet to izmantoja visai reti. (..)

Tālejošas sekas radošajā lietā Van Gen en Loos Eiropas Tiesa nodibināja Eiropas Kopienas dibināšanas līguma (turpmāk tekstā Līgums) noteikumu tiešā efekta principu. Ja Līguma noteikums ir skaidrs, precīzs un neprasošs tālāku īstenošanu no kopienu vai dalībvalstu puses, šāds noteikums rada tiesības un pienākumus tieši indivīdiem. Vēl vairāk, EK tiesības aicina nacionālās tiesas atbalstīt šīs tiesības arī tad, ja tās nonāk pretrunā ar nacionālajām tiesībām. Lietā Costa v. ENEL Eiropas Tiesa izskaidroja, ka šī tiešā efekta un pārākuma prasība ir attiecināma ne tikai uz tiem likumiem, kas ir pieņemti pirms EK Līguma spēkā stāšanās, bet arī uz vēlāk pieņemtiem nacionāliem likumiem. Dažām duālistiskām valstīm, kā Itālijai un Vācijai, šī pēdējā prasība radīja problēmas. Šajās valstīs EK Līgums ieguva saistošu spēku, tikai pamatojoties uz parlamenta pieņemtu implementējošu aktu, pielīdzinātu nacionālam likumam, pamata. (..)

EK tiesības ir arī pārākas par nacionālās konstitūcijas noteikumiem, kā Eiropas Tiesa to ir noteikusi International Handelshesellschaft un citās lietās. Tiesa, šis jautājums ir aizskarts reti. Lielākā daļa no lietām, kur jautājums skāra nacionālās konstitūcijas noteikumus, bija saistīts ar īpašuma tiesībām un dzīvesvietas izvēli, ko garantē Vācijas Pamatlikums. Šajās lietās Eiropas Tiesa noteica, ka nacionālo pamattiesību prasības nevar tikt lietotas kā arguments pret Kopienas tiesību pārākumu. Tomēr Tiesa šādās lietās izmanto pašas Kopienas pamattiesību doktrīnu, kuras rezultāti ir ļoti līdzīgi tiem, kādus sasniegtu Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa. (..)

Dalības Eiropas Savienībā tiesiskās un konstitucionālās prasības ir daudz nozīmīgākas nekā EK tiesību piemērošana Latvijā un pat nozīmīgākas nekā to pārākums un tiešais efekts.