Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Turpinājums.

Sākums “LV”23.04.2002., Nr.61

Direktīva 97/66/EC uzliek pienākumu publisko telekomunikāciju pakalpojumu sniedzējiem, ja vajadzīgs, sadarbojoties ar publisko telekomunikāciju tīklu operatoriem, lietot nepieciešamos tehniskos un organizatoriskos pasākumus, lai nodrošinātu pakalpojumu drošību. Drošības pasākumiem jābūt samērīgiem ar iespējamo risku, kāds var rasties telekomunikāciju drošībai (4. panta pirmā daļa). Tātad telekomunikāciju uzņēmumiem ir ne tikai pasīvi jāievēro konfidencialitāte, bet, kur iespējams, jāveic aktīva rīcība, lai novērstu vai vismaz samazinātu risku, ka pārraidīto informāciju var nelikumīgi pārtvert jebkura persona. Tomēr, protams, par pārraidāmās informācijas drošību galvenokārt ir jārūpējas komunikācijas dalībniekiem.

Likuma “Par telekomunikācijām” 18. panta 4. punktā teikts: publisko telekomunikāciju tīklu operatoriem ir pienākums nodrošināt konfidencialitāti attiecībā uz telekomunikāciju pakalpojumu lietotāju personas datiem un ziņām par to saņemtajiem pakalpojumiem. Tā paša likuma 20. panta 4. punktā telekomunikāciju pakalpojumu sniedzējiem ir uzlikts pienākums nodrošināt konfidencialitāti attiecībā uz telekomunikāciju pakalpojumu lietotāju personas datiem un ziņām par to saņemtajiem pakalpojumiem. Tomēr likums “Par telekomunikācijām” neuzliek pienākumu telekomunikāciju uzņēmumiem, kur iespējams, nodrošināt komunikāciju drošību vai vismaz informēt lietotājus un abonentus par iespējamo risku, kad tiek izmantoti attiecīgie pakalpojumi.Tas ir īpaši svarīgi, sniedzot nomāto līniju pakalpojumus. Normatīvie akti18 paredz informācijas vai personas datu apstrādes sistēmu kā statiska datu kopuma aizsardzību vai nosaka informācijas aprites kārtību no šādām informācijas vai personas datu apstrādes sistēmām. Telekomunikāciju uzņēmumiem kā sistēmas pārziņiem ir arī jānodrošina personas datu apstrādes sistēmu drošība.

Valsts politika, protams, jāveido tā, lai vispār samazinātu iespējas nelikumīgi izmantot noklausīšanās ierīces un, no otras puses, veicinātu tādu līdzekļu lietošanu, kas vērsti uz komunikāciju drošību. Ar šo jautājumu zināmā mērā nodarbojas Stratēģiskas nozīmes preču kontroles komiteja, kas ir MK izveidota starpministriju komiteja.19 Minētā institūcija saskaņā ar 1997. gada 16. decembra MK noteikumiem Nr. 421 “Stratēģiskas nozīmes preču kontroles noteikumi”20 katru gadu apstiprina stratēģiskas nozīmes preču sarakstu. Šādā sarakstā tiek iekļautas preces, kuru tehniskās iespējas var radīt bīstamību esošajai tiesiskajai kārtībai, veselībai, drošībai un videi un kuru ievešana un lietošana Latvijā līdz ar to ir pakļauta licencēšanai.