Foto: no personīgā arhīva

Zvērināta advokāta palīga Raimonda Čudara (patrons — zvēr. adv. Mārīte Miķelsone) referāts nolasīts zvērinātu advokātu palīgu konferencē 2002.g. 4. februārī. Zvērinātu advokātu palīgu sagatavošanas komisija referātu novērtējusi pozitīvi

Genocīda jēdziens

1992. gada 13. jūlijā Latvijas Republika pievienojās 1948. gada 9. decembrī pieņemtajai ANO konvencijai par genocīda nepieļaušanu un sodu par to. Izpildot starptautisko normu prasības, genocīds kā noziedzīga nodarījuma sastāvs tika inkorporēts Latvijas nacionālajās tiesībās, sākotnēji iekļaujot Latvijas Kriminālkodeksā 68.1 pantu, bet jaunajā Krimināllikumā 71. pantu.

Ar jēdzienu “genocīds” (genocide — angl., Genozid jeb Voelkermord — vācu) saprot darbības, kas izdarītas nolūkā pilnīgi vai daļēji iznīcināt kādu nacionālu, etnisku, rases, sociālu, noteiktas kopīgas pārliecības vai ticības cilvēku grupu. Pirmoreiz terminu “genocīds” 1940. gadā sāka lietot poļu izcelsmes amerikāņu starptautisko tiesību zinātnieks Rafaels Lemkins. Jēdziens veidots no grieķu vārda ‘’genos’’ (tauta, cilts) un latīņu vārda ‘’ceadere’’ (nogalināt).1

Genocīda nozieguma definīcijas zinātniskā izstrāde un nozieguma sastāva izpēte ir sākusies tikai 20. gadsimta vidū, kas saistīts ar starptautiskajā sabiedrībā izraisīto šoku par Otrā pasaules kara laikā pastrādātajiem noziegumiem pret atsevišķām sabiedrības grupām. Pēc Otrā pasaules kara noziedznieku sodīšanai tika izveidoti pirmie starptautiskie tribunāli Nirnbergā un Tokijā. 1948. gadā Apvienoto Nāciju Organizācija akceptēja konvenciju par genocīda nepieļaušanu un sodīšanu par to.

Pēdējā desmitgadē ar genocīdu saistītie jautājumi ir kļuvuši aktuāli sakarā ar starptautiskās sabiedrības arvien pieaugošo lomu katras atsevišķas suverēnas valsts rīcības izvērtējumā. Ir vairāki aspekti, kāpēc genocīds kā noziegums nav palicis tikai vēstures grāmatās. Pirmkārt, pēdējos divdesmit gados pasaulē ir notikuši vairāki konflikti, kuros izpaudās neiedomājami necilvēcīga attieksme pret vienu vai otru cilvēku grupu. Cilvēku masu iznīcināšana ir notikusi Ruandā, bijušajā Dienvidslāvijā, Kosovā un Kambodžā. Otrkārt, starptautiskā sabiedrība ir izvērtējusi 20. gadsimta bēdīgo bilanci un secinājusi, ka nevar uzskatīt par valsts iekšējo lietu valsts varas vēršanos pret kādu šīs valsts personu grupu un, ja valsts, kuras teritorijā tiek pastrādāti genocīda noziegumi, nav spējīga vai nevēlas ar savu jurisdikciju vērsties pret vainīgajām personām, starptautiskās institūcijas ir tiesīgas iejaukties un sodīt noziedzniekus. Treškārt, daļa no Otrā pasaules kara laikā un pirms tam veiktajiem nodarījumiem pret cilvēci nav tikuši izvērtēti un vainīgās personas sodītas, jo to nepieļāva pasaules lielvalstu spēku samēri (PSRS iekļaušanās antifašistiskās koalīcijas rindās).