Pētījums ir aktuāls arī tādā aspektā, ka mūsdienu bāriņtiesas pamatā turpina veikt seno pagasttiesu funkcijas.¹ Bāriņtiesu likuma² VII un VIII nodaļa liecina, ka šīs funkcijas ir pārņemtas no Pagasttiesu likuma³ normām par mantojamās mantas apsardzību, palīdzību mantojumu lietu kārtošanā, aktu apliecināšanu un testamentu pieņemšanu glabāšanā. Rakstā aplūkots, kāds bija šo funkciju saturs, izpratne un kā tās pildītas 20. gs. 20.–30. gados.

Aktu apliecināšana

Pagasttiesās sastādītie vai apliecinātie nomas līgumi, pirkšanas un pārdošanas līgumi, testamentu projekti un aktu noraksti atspoguļo 20. gs. 20.–30. gadu Latvijas lauku sabiedrības materiālo stāvokli un liecina par ģimenes un ētiskajām vērtībām.

Pagasttiesu apliecināšanas tiesības bija ierobežotas, jo pēc 1933. gada aktu summa nedrīkstēja pārsniegt 1000 latus (pirms tam – 300 latus).⁴ 1937. gadā tika noteikts, ka pagasttiesa var izgatavot un apliecināt pilnvarojumus, ko izdod pagasttiesai pazīstamas personas; apliecināt pazīstamas personas rīcībspēju vai parakstu uz akta; izgatavot un apstiprināt pagasttiesas apliecināta akta norakstu, bet mantojumu lietās – pat cita akta norakstu, ja tas nepieciešams iesniegšanai zemesgrāmatā.⁵

Tā kā pagasttiesa nebija notārs, nostiprinājuma lūgumi zemesgrāmatu nodaļai,⁶ universālpilnvaras, apliecinājumi ķīlas tiesību dzēšanai no zemesgrāmatas tika apliecināti atklātā pagasttiesas sēdē (Pagasttiesu likums, 113.–116.¹ pants).⁷ Visi pagasttiesas locekļi apliecināja, ka darījuma slēdzēji ir pagasttiesai personīgi pazīstami un nav aprobežoti tiesībspējā un rīcībspējā.⁸ Apliecinājumu parakstīja ne tikai pagasttiesas priekšsēdētājs, bet arī sekretārs, tādējādi ļoti skaidri iezīmējas atšķirība starp notāra darbību un apliecināšanas procedūru pagasttiesās.⁹ Atjaunojot pagasttiesu darbību, tika saglabāta apliecinājumu izdarīšana pagasttiesās, vienlaikus atmetot vēsturisko to izdarīšanas procedūru. Bāriņtiesu likuma 61. panta otrajā daļā ierakstīts: bāriņtiesas apliecinājums juridiskā spēka ziņā pielīdzināms notariālajam apliecinājumam. Savulaik likumdevējs definējumos ir bijis piesardzīgāks. Pagasttiesu likumā tikai vienā (112.) pantā bija ierakstīts, ka pagasttiesas sastādītajam un apliecinātajam mantojuma sadalījuma projektam ir tāds pats spēks kā notariāli apliecinātajam. Tādējādi – lai arī gan notārs, gan pagasttiesa izdod juridiskus dokumentus, pagasttiesas apliecinājumi tika nošķirti no notariāliem apliecinājumiem.